piektdiena, 2007. gada 14. decembris

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma kanibāls Niko Klo kļuva par slavenu mākslinieku. viņš gleznojis ne mazāk slavenus maniakus 2007. gada kalendāram. šoreiz — maniaki pirmajā pusgadā

"Visapkārt manā dzīvoklī bija izmētāti kaulu fragmenti un cilvēku zobi; kauli bija piestiprināti pie griestiem, plauktus aizņēma simtiem videokasešu ar smagā sadomazohisma pornogrāfiju. Varu iedomāties, kādas domas virmoja policistu galvās, kad viņi apskatīja manu dzīvokli. Pie vienas sienas karājās mērķis šaušanai, pretējā pusē — televizors, uz kura stāvēja urna ar cilvēka pelniem. Tālākajā stūrī pie manas mugursomas, kurā bija rokudzelži, medicīnas instrumenti un citas līdzīgas lietas, uz grīdas mētājās sadomazohisma žurnāli. Visbeidzot policisti ledusskapī atrada dažas bundžas ar asinīm," aresta dienu atceras Niko.

***

MANIAKS AR VEIKSMĪGU BIZNESA PLĀNU

Tagad Niko Klo it kā nevienu neēd un klusi uztur savu mājaslapu internetā, glezno sērijveida slepkavu portretus un viņu izkropļoto upuru bildes, prāto par neandertāliešiem un uzstājas televīzijā kā slepkavību un deviloģijas mākslas eksperts. Nesen viņš pabeidza kādu mākslas projektu — izdeva 2007. gada kalendāru, kura galvenie varoņi ir izcilākie mūsdienu maniaki. Pēdējā lappusē Niko ievietojis arī savu portretu. Francūzis Niko Klo sāka gleznot 1996. gadā kādā Francijas cietumā. Viņš bija atradis veidu, kā atbrīvot savu fantāziju, kā atbrīvoties no iekšējām mokām. Viņa cilvēku mednieku kolekcija uzskatāma par ieslodzīto mākslas klasiku. Patlaban viņa darbi izstādīti dažādās Eiropas un ASV galerijās, tos pērk rokzvaigznes, citi slaveni mākslinieki un profesionāli kolekcionāri.

Nenoliedzami, ka Klo ir interesants ne tikai tāpēc, ka glezno un kolekcionē izkropļotu līķu fotogrāfijas, bet arī visai veiksmīgi spējis masu kultūrā integrēt kanibālus, pedofilus, sērijveida slepkavas. Zīmīgi, ka Klo bija ne tikai izsmalcināts sadists, bet arī rafinēts biznesmenis, kas atklāti pelna naudu ar savu "profesiju". Viņš ir pierādījis, ka maniaks mūsu apokaliptiskajā sabiedrībā ir pieprasīta profesija. "Manas gleznas ir patērētāju sabiedrības atspoguļojums, kur slepkava sasniedz tādu pašu popularitāti kā kinozvaigznes," saka Niko. Viss ir pareizi. Izpētot kalendāra varoņu biogrāfijas, var atpazīt daudzus Holivudas kinemato-grāfijas personāžus. Arī pozitīvus. Diemžēl tāda ir realitāte — būt par algotu slepkavu ir stilīgi, bet būt par sērijveida maniaku — jautri un interesanti.

***

KALENDĀRS 2007

Janvāris

Čārlzs Mensons

"Kādreiz neprāts vēl kaut ko nozīmēja. Šodien visi ir neprātīgi."

Mensons piedzima 1933. gadā.

1967. gada martā, kārtējo reizi izlaists brīvībā, Mensons devās uz Sanfrancisko — to-brīd 18 no 34 gadiem viņš bija pavadījis cietumā. Viņš sapulcināja ap sevi jaunus cilvēkus, kas viņu pielūdza kā Dievu, un paziņoja, ka ir Dieva un vienlaikus arī Sātana dēls. Vairākums Čārzla fanu bija meitenes. Visai drīz viņi sāka sevi saukt par "ģimeni" vai "cilti". Ja šajā "ciltī" vēlējās iestāties kāda jauniete, viņai bija jāļaujas kolektīvai izvarošanai. Visa saime dzīvoja rančo netālu no Losandželosas, rīkoja seksuālas orģijas un izpildīja melnās mesas, kuru laikā lietoja narkotikas, nogalināja dzīvniekus un dzēra to asinis.

1969. gada 8. augusta vakarā "ģimenīte" iekļuva greznā villā Beverlihilsā. Tobrīd tur notika ballīte, ko rīkoja kinorežisora Romana Polaņska sieva aktrise Šārona Teita, būdama grūtniecības pēdējā mēnesī. Viesu vidū bija skaistumsalonu tīkla īpašnieks Džejs Sebrings, Polaņska palīgs kinooperators Vojcehs Frikovskis, vietējā "kafijas karaļa" meita Abigeila Foldžera, mākslinieks Stīvs Perents. No rīta policija atrada šo cilvēku līķus, bet uz sienas ar asinīm bija uzrakstīts: "Cūkas!" Diennakti vēlāk "ģimenīte" nogalināja supermārketa tīkla īpašnieku; uz viņa krūtīm ar asinīm bija uzrakstīts "Karš", uz villas durvīm — "Nāvi cūkām". Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka 25. jūlijā Mensons un divi viņa "ģimenes" dalībnieki nogalināja mūziķi Hariju Hinmenu. Mensonam un "ģimenes" meitenēm piesprieda nāvessodu. 1972. gada 19. februārī Kalifornijas tiesa visiem vainīgajiem atcēla šo spriedumu. Kopumā šī hipiju kopiena ir nogalinājusi 35 cilvēkus.

februāris

Teds Bandijs

"Mēs, sērijveida slepkavas, — jūsu dēli, mēs — jūsu vīri, esam visur. Un rīt nomirs vēl vairāk jūsu bērnu."

Vairākumu savu upuru Bandijs nosita ar metāla stieni. Viņš izvaroja sievietes, kas pēc triecieniem ar stieni bija bezsamaņā. Pēc tam viņš no-žņaudza upurus un līķus aizveda tūkstošiem jūdžu no notikuma vietas. Pirms izmest, viņš līķus sadalīja, dažkārt atkārtoti izvaroja. Lēš, ka Bundijs dažādos štatos nogalinājis 35—50 sievietes. Slepkavot viņš sāka 1974. gada janvārī pēc tam, kad ar metāla stieni zvērīgi piekāva Šaronu Klārku, kurai izdevās izdzīvot. Pēc mēneša no savas kopmītnes istabas pazuda Vašingtonas universitātes studente Linda Anna Hilla; viņas gulta bija vienās asinīs. Piecu mēnešu laikā pazuda vēl piecas studentes, tad vēl divas sievietes. 1975. gada janvārī Bundijs pārbrauca uz Kolorādo. Tolaik viņš bija viens no 2000 aizdomās turamajiem lietā par meiteņu bezvēsts pazušanu. 1975. gada 16. augustā Bandiju arestēja par ātruma pārsniegšanu. Apskatot auto, policisti atrada slēpotāja masku, ledus cirtni un lauzni. Slepkavu atpazina viena no sievietēm, kuru viņš bija mēģinājis nolaupīt. Bandijam piesprieda 15 gadu cietumsodu. Tiesas laikā viņš divreiz izbēga no cietuma. Kad viņu notvēra pēc otrās izbēgšanas, Bundijs bija izdarījis vēl piecas slepkavības. 1979. gada 23. jūlijā viņam piesprieda nāvessodu, kuru izpildīja tikai teju pēc desmit gadiem.

marts

Deivids Berkovits, Sema dēls

"Es negribēju nodarīt viņām sāpes. Es vienkārši gribēju viņas nogalināt."

Berkovits piedzima

1953. gada 1. jūnijā Ņujorkā. Māte no viņa atteicās, un bērnu pieņēma audzināt Natans un Perla Berkoviti. Kad puikam bija 14 gadi, audžumāte nomira ar vēzi. Pēc atgriešanās no armijas puisis sāka meklēt īsto māti un tad arī uzzināja, ka ir ārlaulības bērns. Tas viņu iedzina depresijā. Berkovits pirmo slepkavību pastrādāja 1976. gadā — laikā, kad dzīvoja Jonkersā, kur strādāja pastā. Viņš sevi dēvēja par "Sema dēlu" un uzbruka jauniem cilvēkiem. Maniaka otra iesauka bija "44. kalibra slepkava" — tieši ar šāda kalibra ieroci viņš pastrādāja asiņainos darbus. Vienā vasarā viņš nogalināja sešas meitenes un septiņus cilvēkus smagi ievainoja. Policija ilgi nevarēja tikt Berkovitam uz pēdām. Slepkava kļuva "slavens" arī ar vēstulēm, kuras atstāja uz upuru līķiem. Lai atrastu maniaku, policija pat lūdza palīdzību slavenam magam. Beigu beigās viņu notvēra. Pratināšanā Berkovits paziņoja, ka par visām slepkavībām jāatbild Semam. Vēlāk noskaidrojās, ka slepkava ar to domā savu kaimiņu Semu Karru. Maniaks skaidroja, ka pavēles nogalināt saņēmis no viņa suņa.

aprīlis

Džons Veins Geisijs

"Par mani sarakstītas 11 grāmatas cietos vākos, 31 mīkstos, divi scenāriji, uzņemta viena filma, viens uzvedums Brodvejā, sarakstītas piecas dziesmas un 5000 rakstu."

Geisijs pazīstams kā klauns Pogo, kas nogalināja 33 zēnus. Slepkava piedzima 1942. gadā Čikāgā. 1968. gadā viņam par 18 gadus veca pusaudža izvarošanu piesprieda 10 gadus cietumsoda. Salīdzinoši drīz Geisijs tika brīvībā. Pirmo slepkavību viņš izdarīja 1972. gadā; pēc diviem gadiem — vēl viens upuris. 1975. gadā Geisijs sāka nodarboties ar labdarību — uzstājās bērnunamos klauna Pogo tēlā. Drīz vien cits pēc cita sāka pazust pusaudži, kas strādāja pie viņa. Vēlāk policisti Geisija mājas pagrabā atrada 27 līķus. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka Geisijs nogalinājis vēl sešus cilvēkus, kuru mirstīgās atliekas iemetis netālajā upē. Viņam piesprieda nāvessodu.

maijs

Džefrijs Deimers, Milvoki kanibāls

"Esmu vienkārši ļauns murgs. Es biju ļauns murgs ilgu laiku, pat pēc tam, kad mani notvēra. Gadiem ritot, kļūst redzams, ka manas smadzenes bija piepildītas šausmīgām, briesmīgām domām un ideāliem. Kāds murgs!"

Deimers nogalināja 17 vīriešus. Pirmajam upurim, kurš patrāpījās viņam ceļā, izdevās aizbēgt un par notikušo paziņot policijai. Deimera dzīvoklī kratīšanā ledusskapī atrada nogrieztas cilvēku galvas un izņemtus iekšējos orgānus, sētā — galvaskausus, kaulus un citas atliekas, pat dažus veselus skeletus. Skābes mucā bija vēl trīs ķermeņi. Likumsargi vēl atrada neskaitāmas fotogrāfijas — maniaks bija fotografējis visas savu upuru mocības. Deimers nogrieza nogalinātajiem cilvēkiem sejas, lai no tām pagatavotu maskas. Maniaks centās radīt zombiju, kurš viņam pilnībā pakļautos, — dažreiz viņš ar narkotikām upurus noveda bezsamaņā, tad galvaskausā izurba caurumu, pa kuru ielēja skābi vai karstu ūdeni. Parasti upuris pēc šīm eksekūcijām nomira, bet viens no vīriešiem izdzīvoja un kādu laiku pat varēja staigāt. Deimeru arestēja 1991. gadā. Gadu vēlāk viņam izpildīja nāvessodu.

jūnijs

Ričards Ramiress

"Jūs pataisījāt mani slimu, idiņi. Es atriebšos. Lucifers dzīvo katrā no mums."

Ramiress piedzima 1960. gadā Elpaso Teksasā un jaunībā kļuva par toksikomānu. 1984. līdz 1985. gadam viņš veda mājās nepazīstamus cilvēkus un nogalināja. Vīriešus nodūra ar nazi vai nošāva ar pistoli, sievietes piekāva, izvaroja un tad nogalināja. Bērnus viņš izvaroja viņu mājās vai nolaupīja un pēc tam izvaroja, spīdzināja. Līdz 1985. gada 31. augustam, kad viņu arestēja, Ramiress bija nogalinājis vismaz 14 cilvēkus. 1989. gada 20. septembrī viņu atzina par vainīgu 13 slepkavībās un 30 citos noziegumos. Viņam piesprieda nāvessodu gāzes kamerā. Viņš joprojam gaida nāvessoda izpildi Sankventinas cietumā.

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma kanibāls Niko Klo kļuva par slavenu mākslinieku. viņš gleznojis ne mazāk slavenus maniakus 2007. gada kalendāram. šoreiz — maniaki otrajā pusgadā

jūlijs

Otiss O"Tūls

"Ja es visu laiku būtu savā prātā, tas nekad nebūtu noticis. Biju kaifā, vienkārši mežonīgs un neprātīgs, saprotiet?"

O"Tūls slepkavoja kopā ar Henriju Lī Lūkasu. Abi draugi bija sātanisti, kas praktizēja kanibālismu un nekrofiliju. Parasti viņi upuri izvaroja, nogalināja un veica dzimumaktu ar līķi, pēc tam no miroņa gaļas gatavoja ēdienu.

1983. gadā Lūkasu arestēja aizdomās par Keitas Ričas slepkavību. Tiesu ekspertīzē konstatēja, ka maniakam ir problēmas ar psihi un epilepsija. Lūkass atzinās neskaitāmos noziegumos. Viņa vaļsirdīgā stāsta dēļ policija atrada simtiem līķu. Tiesa Lūkasam piesprieda mūža ieslodzījumu, un 1999. gadā viņu līdz nāvei piekāva kameras biedri. Savukārt O"Tūls nomira ar aknu cirozi uzreiz pēc sprieduma pasludināšanas.

augusts

Edvards Geins

"Katram cilvēkam ir savi hobiji," Geins atbildēja, jautāts, kāpēc aplaupījis kapvietas un pārnesis līķus uz savu saimniecības māju.

Geins piedzima 1906. gada 27. augustā Viskonsinas štatā. Bērnībā viņš aizrāvās ar nekrologu lasīšanu un pastaigām pa kapsētu. Tiek lēsts, ka uz Geina sirdsapziņas ir vismaz desmit slepkavību, tomēr tiesā neizdevās pierādīt viņa vainu divos noziegumos. 1957. gadā policija veica kratīšanu viņa dzīvoklī un atrada sievietes līķi bez galvas; upuris bija pakārts kā kautķermenis pie sienas. Geina fermā bija daudz miroņu, lielākā daļa atstiepti no kapsētas. 1958. gadā maniaku nosūtīja uz psihiatrisko klīniku, pēc ārstēšanas — uz cietumu. Geins nomira cietumā 1984. gadā ar vēzi.

septembris

Ričards Čeizs

"Pirmo reizi es nogalināju nejauši. Otro — cilvēkam bija pārāk daudz naudas, un man skauda."

Čeizs piedzima 1950. gadā. Pirmo cilvēku viņš nošāva 1977. gadā Sakramento. Nākamajā gadā Čeizu arestēja. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka maniaks nogalinājis dzīvniekus, dzēris to asinis, lai iegūtu spēku, jo viņu mocīja impotence. Čeizam piesprieda nāvessodu, bet viņš pamanījās dzīvi beigt, cietuma kamerā izdarot pašnāvību.

oktobris

Alberts Fišs jeb Pelēkais vīrs

"Es satrūkstos no domas, ka nomiršu uz elektriskā krēsla. Tas būtu augstākā mērā aizraujoši. Tas ir vienīgais, ko nekad neesmu izmēģinājis."

Fišs piedzima 1870. gadā. Līdz 15 gadu vecumam viņš čurāja gultā un uzbudinājās, kad audzinātāja sita viņam pa dzimumorgāniem. Vēlāk viņš piespieda savus bērnus sist viņu pa dzimumorgāniem līdz asinīm. Pirmais spriedums Fišam tika nolasīts 1902. gadā par 800 dolāru zādzību veikalā, kur Fišs strādāja par remontstrādnieku. 1934. gada novembrī viņu arestēja par 11 gadus vecas meitenes slepkavību, kas bija paveikta pirms sešiem gadiem. Izrādījās, ka viņš upuri sadalījis un daļu gaļas apēdis. Fišu noķēra pēc tam, kad viņš nogalinātās meitenes mātei bija aizsūtījis vēstuli, kurā atzinās slepkavībā. Tiesā viņam inkriminēja vairāk nekā 100 bērnu izmantošanas gadījumu, bet Fišs paziņoja, ka to bijis ap 400. Tieši cik bērnu viņš nogalinājis, nav zināms, pēc izmeklēšanas rezultātiem — 7—15. Fišam tika piespriests nāvessods uz elektriskā krēsla.

novembris

Daniels un Manuela Rudi

"Es saņēmu pavēli ziedot cilvēci Sātanam," apgalvo Daniels Ruds.

Gerijs Heidniks

"Gerijs kolekcionēja seksuālos vergus. Vēl viņam bija sieviete pavadā — viņš to baroja ar maizi un suņu barību. Seši vergi nomira badā. Viņš mēdza sajaukt līķa gaļu ar suņu barību un baroja vēl dzīvos vergus," Geriju raksturo Niko Klo.

Pīters Kartens

"Pīters mīlēja dzert asinis. Viņš bija seksuāls sadists..." (Niko Klo)

Artūrs Šovkross

"Artūrs apēda divas vjetnamiešu meitenītes..." (Niko Klo)

Ričards Speks

"Viņš nomira Ziemassvētku vakarā savā kamerā. Iemesls — antidepresantu pārdozēšana." (Niko Klo)

Īens Bredijs un Karls Pancrams

"Kad gāju projām, viņa smadzenes tecēja ārā pa ausīm. Viņš nekad nebija bijis beigtāks, kā toreiz," — Pancrams par 11 gadu veca nēģerēna nogalināšanu.

decembris

Niko Klo jeb Parīzes vampīrs

Francūzis Niko Klo piedzima 1972. gada 22. martā Kamerūnā. Viņa tēvs bija bankas klerks, māte — mājsaimniece. Tēva darba dēļ ģimene bija spiesta bieži pārcelties no vienas vietas uz citu. Niko vēlāk teica, ka viņam bijusi normāla ģimene, tikai viņš neesot varējis atrast draugus, savukārt vecāki neesot pievērsuši viņam nekādu uzmanību.

Jau agrā jaunībā Niko aizrāvās ar okultismu; viņam tuva bija nāves tēma. "Es neskaitāmas stundas pavadīju, lasot grāmatas par vampīriem un vilkačiem. Īpaši mani saistīja šumeru dieva Pazuzu statuete. Es to atradu grāmatā, ko vecāki bija iegādājušies Anglijā. Man tā simbolizēja senumu un spēku — to, ko es cienīju. Vairākus gadus vēlāk redzēju filmu "Eksorcists", kas vēl vairāk kāpināja interesi par okultismu," stāstīja Niko.

Antisociālo dzīvi viņš sāka ar darbu morgā. Niko izgrieza līķiem dažādus orgānus, ēda tos vai izmantoja sava dzīvokļa izdaiļošanai. "Pie līķiem viens paliku pēc autopsijas, jo manos pienākumos ietilpa aizšūt tos. Tad sāku ēst muskuļu audus, kas bija nogriezti no līķiem. Pirms tam vienmēr pārbaudīju mirušo medicīniskās kartes. Kāds miesnieks man pastāstīja, ka gaļa visgardākā ir trīs četras dienas pēc nāves. Man patika mans darbs. Nereti nedaudz gaļas aiznesu mājās, lai pagatavotu, tomēr vislabāk man garšoja jēla gaļa. Lielie un garšīgie muskuļi bija uz muguras un gurniem, uz krūtīm gan bija tikai tauki. Cilvēki bieži jautā, par ko es domāju, kad pirmo reizi piepildīju sapni par kanibālismu. Ja godīgi — "Vau! Tagad es esmu kanibāls! Super!"

1994. gada 15. novembrī Niko tika arestēts aizdomās par Terija Buržovjē slepkavību. Niko un homoseksuālists Terijs iepazinās internetā. "Es sarunāju ar Teriju tikšanos ap pusnakti un līdzi paņēmu 22. kalibra ieroci, ko paslēpu zem žaketes. Kad ierados norunātajā vietā, vienistabas dzīvoklī, piezvanīju pie durvīm un pateicu izdomāto vārdu, ar kuru iepazināmies čatā. Terijs atvēra durvis, un, kamēr viņš tās vēra ciet, izvilku ieroci. Paskatījos viņam sejā tieši tobrīd, kad viņš ieraudzīja ieroci pie savas acs. Nospiedu gaili, un viņš nokrita uz paklāja ar seju uz leju, nepateicis ne vārda. Tas bija patiešām baisi. Viss notika kā palēninātā filmā. Skatījos, kā viņa asinis sūcas paklājā. Pēc brīža nolēmu palūkoties, kāda izskatās istaba. Kad atgriezos, konstatēju, ka Terijs joprojām kustas un izdala milzu troksni, it kā elpotu caur caurulīti. Izšāvu vēlreiz, šoreiz pakausī. Šāvu vēl pāris reižu, bet viņš joprojām bija dzīvs un trokšņoja... Pēc laika devos uz virtuvi, kur atradu dažus pīrādziņus. Apsēdos istabas kaktā un parādīju viņam, ka ēdu. Paēdu un nolēmu pēc iespējas ātrāk no turienes tikt prom. Pēdējo reizi izšāvu viņam mugurā un ar milzīgu puķupodu sašķaidīju viņa galvu. Pēc tam notīrīju savus pirkstu nospiedumus, pievācu Terija čeku grāmatiņu, kredītkarti, maku un autovadītāja apliecību," — tā par slepkavību stāsta Niko. Vēlāk viņš atzinās, ka izracis līķus no kapiem, nogriezis tiem dažādus locekļus un ēdis. Viņš mēdzis apmeklēt arī lopkautuves, lai sadabūtu asinis.

Niko tika piespriests 12 gadu ieslodzījums, taču jau pēc septiņiem gadiem — 2002. gada 22. martā, tieši dzimšanas dienā — Niko pirms termiņa tika atbrīvots no ieslodzījuma. Un kļuva par mākslinieku.

Autors: IEVA ZEMĪTE

Publicēšanas datums: Piektdiena, 2006. gada 3. novembris.

Rubrika: Brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" (40. lpp.)

Nav komentāru: