Aktieris, režisors un producents Jānis Jarāns par dzīves noslēpumiem, priekiem, bēdām, stulbākajiem un foršākajiem Jāņiem.
Par auseklīšiem un cilvēkiem
Hansam Falladam ir grāmatiņa, kas saucas «Mazais cilvēk, ko nu?». Vai dzīvē esat mazais vai lielais cilvēks?
Esmu spēlējis mazus cilvēciņus. Augumā viņš bija maziņš — tas bija Miedziņš. Septiņus gadus biju maziņš, bet to sajūtu nevar aprakstīt. Biju ne gluži Dievs, bet apbrīnas un pielūgsmes objekts gan. Mazie nāca klāt uz ielas, gribēja pieskarties. Prasīja, kā es varu būt tik liels. Skaidroju, ka, uzliekot cepurīti, palieku maziņš. Esmu spēlējis arī dīvainos cilvēciņus. Jau 25 gadus abi ar Daini Porgantu pārģērbjamies par sievietēm. Mēdzu smieties, ka abi esam pirmais un vecākais transvestītu šovs Latvijā.
Lielais cilvēks man ir «Alu cilvēks». Tās ir divas stundas vienam kopā ar publiku. Cilvēki no smiekliem krīt laukā no beņķiem, un biļetes ir izpārdotas divus trīs mēnešus uz priekšu. Tā ir milzīga bauda būt augumā mazam, bet uz skatuves — lielam.
Vai dzīvē un darbā jūtaties kā zivs ūdenī?
Priecīgākie brīži pašam
Viss, kas ir ārpus darba — teātra un televīzijas. Ir patīkami atnākt mājās, apsēsties pie televizora. Un vēl priecīgs brīdis ir slēpošana — aizbraukt uz Itāliju paslēpot, nevis šļūkāt, bet pa īstam maukt no kalna lejā.
Tas taču ir bīstami?
Jā, reiz pirkstu salauzu. Tas notika tepat Latvijā, Žagarkalnā. Pirms tam biju Itālijā, atbraucu mājās un nokritu. Vienā vietā nebija sniega, un salauzu pirkstu.
Esat manīts ar golfa nūju rokās?
Tā nav pat atpūta, tas ir sports. Spēlēju Latvijas čempionātā un katru otro nedēļas nogali piedalos mačos. Sākumā es arī domāju, ka tā tāda bumbiņas sišana vien ir. Izskatās, ka tas ir viegli, bet, lai spēlētu, vajag spēku un lunkanumu. Cilvēkam, kas nemāk spēlēt, sākumā sanāk visai tizli, jo viņš nevar trāpīt bumbiņai. Tas ir milzīgs azarts. Latvijas čempionātos, tāpat kā ārzemēs, ar vienu sitienu var laimēt pilnīgi jaunu mašīnu. Bedrītē jātrāpa no 140 līdz 170 m attāluma, bet tas ir viens pret miljonu, ka trāpīs bedrītē. Mačos rodas adrenalīns — tev ir jāsit, bet netālu no tevis stāv 25, 30 tūkstošus latu vērta mašīna. Viss, rokas sāk trīcēt, un nevar trāpīt.
Pie sportošanas var pieskaitīt arī sēņošanu?
Man patīk staigāt. Arī uz darbu mēdzu iet kājām. Sajūtu, kur ir sēnes — kā kājas mani aizved, tā arī sēnes ir.
Neesat piedalījies sēņošanas čempionātā?
Nē, man nepatīk pūļi. Protams, tas neattiecas uz darbu, bet, kad esmu mājās, tad gan ne. Man nepatīk iet uz koncertiem, teātra izrādēm, kur cilvēki pievērš pastiprinātu uzmanību. Kafejnīcā skatās, ko nu viņš ņems, ko ēdīs. Latvieti jau tādas lietas interesē.
Pie slavas taču pierod...
Es to neņemu galvā. Rīgā varbūt mazāk pievērš uzmanību veikalos, jo visi ir skrienoši, bet lauku veikaliņā nāk klāt, nostājas blakus un skatās, ko tas Jarāns ēdīs un dzers.
Tas kaitina... Bet nevietā nolikta kafijas krūze nekaitina?
Nē, tādi sīkumi ne. Tikai bezspēcība, ka nekas nemainās. Esmu varbūt par vecu, lai kaut ko mainītu. Galvenais ir strādāt. Izdzīvo tas, kurš spēj mainīties.
Vēl mani kaitina liekulība. Man bija raidījums «Eiroports». Raidījuma ideja nāca no Andreja Ēķa. Atradām jauku meiteni Zoju, kas lieliski runā latviski un raidījumā ienes slāvisko temperamentu. Lai piesaistītu auditoriju, cenšos integrēt raidījumā arī krievus. Krievi tagad mani pazīst uz ielas, bet čigāni uztver kā savējo. Raidījums ir lielisks veids, kā integrēt krievus latviešu sabiedrībā. Taču vienu dienu atšķiru avīzi, kurā minēts kāds ārzemju latvietis Kāļa kungs. Viņš Latvijā nebija bijis sešus vai astoņus gadus un vakarā nolēmis paskatīties televīziju. Ieslēdzis, un pirmais raidījums, kas patrāpījies, bijis «Brīnumzeme». Tieši tajā brīdī stāstīta visai pastulba anekdote krievu valodā. Krievu valodu Kāļa kungs nesaprot, tāpēc pārslēdzis televizoru uz citu kanālu, kur rāda mūsu «Rīgas Eiroportu». Sižetā es tēloju direktoru, kam sekretāre atbild krievu valodā. Tad nu Kāļa kungs uzrakstīja vēstuli, kurā pauda sašutumu, kāpēc televīzijā runā krievu valodā, kāpēc netiek ievērots likums par valodu. Kāpēc nav subtitri, kas tā par lietu, un kas te notiek?
Un nesen «Latvijas Avīzē» izlasīju rakstu, ka pēc avīzes vairākkārtējiem lūgumiem notikusi Televīzijas komitejas sēde, kurā LNT atvainojās Kāļa kungam, paskaidrojot, ka viņiem bija sabojājusies subtitru mašīna. Atvainojās arī TV3, un visi teicās tagad strikti ievērot valodas likumu. Gribēju tikties ar kungu no «Latvijas Avīzes» [raksta autoru], lai uzzinātu, kāpēc neviens nav jautājis manu viedokli par šo gadījumu. Viņš pat negribēja ar mani runāt. Jocīgi, ka neviens nepievērš uzmanību nedēļas nogalēs televīzijā redzamajiem krievu raidījumiem, kur nav nekādu subtitru latviešu valodā un viedoklis par Latvijā notiekošo tiek pausts naidīgā tonī. Latvieši vispār ir īpatnēja tauta, nu, neteiksim — «stučītāju» tauta, bet tāda, kurai patīk gan mazliet «nostučīt». Agrāk mums bija raidījums «Piektdieņi» ar jokiem par igauņiem. Toreiz kāda kundze zvanīja uz Igaunijas vēstniecību un avīzēm, lai pateiktu, ka par igauņiem publiski ņirgājas. Igaunijas televīzija no mums šos sižetus pat nopirka, lai varētu parādīt saviem tautiešiem. Arī «Savādi gan» tika «nostučīts» par to, ka viņu raidījumā izmantotās krāsas ir līdzīgas viena Vācijas humora raidījuma krāsām. Tika zvanīts uz Vācijas vēstniecību, lai to pateiktu. Pēc tam tā vācu televīzija mūs uzaicināja pie sevis ciemos, parādīja, kā viņi veido raidījumu — uz vienu vadītāju strādā 150 cilvēku. Tādi nu mēs esam. Bet es savam raidījumam pats esmu producents, pats meklēju naudu un komandu.
Ja nebūtu paredzēts rudenī turpināt darbu pie joku raidījuma, neliktos par to visu ne zinis, bet tagad esmu neziņā, vai varēšu veidot jauno raidījumu. Atkal parādīsies kāds Kāļa kungs ar iebildumiem pret jokiem krievu valodā. Bet tādi raidījumi tieši piesaista krievu skatītājus. Ir jāpriecājas, ka krievvalodīgie skatās arī mūs. Televīzijas vadība gan neko man nav pārmetusi. Joku valodu saprot gan latvieši, gan krievi. Tikai daži izliekas, ka viņus interesē vien prievītes un auseklīši.
Man sāp sirds par nāciju. Tā jau nevar teikt, bet... Tu brauc ar mašīnu, skaties — čalis piebrauc ar riteni lauka malā, turpat ir māja, un aizdedzina pērno zāli. Ko tādā situācijā darīt? Lēkt laukā un salauzt viņam roku? Tādu ir daudz. Ja tiem pirkstus cirstu, neviens neko nededzinātu, pat zagt negribētu.
Rīgā jau visi gudri. Koncertējot esmu izbraukājis Latviju un zinu, kā cilvēki dzīvo laukos. Bezspēcība pārņem, kad tu redzi, ka Rīgā cilvēks sēž pie glauna mersedesa stūres smalkā uzvalciņā, bet tajā pašā laikā laukos ir cilvēki, kas nevar atļauties govij nopirkt sāli.
Vairums cilvēku, kas jūs nepazīst personiski, domā, ka arī dzīvē esat āksts. Kāds esat patiesībā?
To jau pats nevar pateikt. Piemēram, Ella īstenībā ir ļoti gudra meitene, bet daudzi viņu uzskata par stulbu blondīni, tādu tēlu viņa bija radījusi televīzijā. Ar mani ir tāpat. Piemēram, tas pats gadījums ar «Latvijas Avīzes» žurnālistu. Zvanīju un teicu, ka zvana Jānis Jarāns. Atbilde bija: «Tu vispār apjēdz, kam esi piezvanījis?» Paskaidroju, ka zvanu tam un tam. «Ko tev vajag?» Sajūta tāda, ka Boriss Pugo vēl ir dzīvs. Līdz šim man ar šo laikrakstu bija ļoti labas attiecības, bet šitāds... nu, jā mani neuztver nopietni. Bija gadījums arī ar «Elvi», man bija jātiekas ar viņu pārstāvi. Zvanīju sekretārei, kas man pateica: «Jarān, nezvaniet vairāk!» Kopš tā laika šajā veikalā vairs neiepērkos. Lūk, arī tādas pļaukas ir bijušas. Ikdienā strādāju ar lieliem klientiem, slēdzu darījuma līgumus, un tādos darījumos ir nepieciešama savstarpēja uzticība, nevis pliekana latviešu lecība.
Aktieri esot viena žūpīga tautiņa... Cik liela nozīme alkoholam ir jūsu dzīvē?
Man Dieviņš ir devis to, ka darba laikā — nekad. Pēc darba — dažreiz jā. Ja jābrauc uz koncertu, piemēram, uz Ventspili, tad trīs stundas jābrauc uz turieni, divas jākoncertē un trīs stundas jābrauc atpakaļ. Naktī tu esi mājās, bet nākamajā dienā jābūt Rēzeknē, atkal vairākas stundas jābrauc un atkal vēlu naktī mājās. Atbrauc mājās, un nenāk miegs, īpaši ziemā. Tad, ja maciņā kaut kas bišku ir iekšā, paņemu kaut ko miegam.
Vai jums ir noslēpumi?
Noslēpums ir tas, ka negribu atklāt, kāds būs rudenī raidījums, jo šī niša ir ļoti neliela. Tas tirgus ir tik maziņš, ka idejas ātri aiziet. Kādreiz Latvijas Televīzijas liftā pat nevarēja runāt par idejām, pēc mēneša kāds jau bija to realizējis. Sadabūt no reklāmdevējiem naudu nav viegli. Tāpēc arī iesaistu savos joku raidījumos cittautiešus, lai būtu lielāks reitings. Tas par radošiem noslēpumiem. Bet nekādu citu noslēpumu man nav. Nevienu nositis un noracis neesmu; kur manta stāv, arī nezinu.
Bet noslēpumaini cilvēki jums patīk?
Pirms 15 gadiem man palaimējās būt Nepālā. Tur ir tā noslēpumainība. Biju nolēmis iegādāties gredzenu ar mēnessakmeni. Nezinot vietējo valodu, iegāju mazā veikaliņā, un pārdevējs, paskatoties uz mani, zināja, ko vēlos. Tā bija telepātiska saruna. Viņš man jautāja: «Tu gribi mēnessakmeni?», un es tāpat domās atbildēju. Viņš pasniedza man gredzenu. Protams, pēc tam sākām kaulēties ar žestiem. Es pat nebiju pateicis vārdos, ko vēlos. Biju šokēts.
Nepālā ir kalns, kur iet drīkst vienīgi ar karaļa atļauju. Tur ir tiešā saite ar kosmosu, tur arī redzēju visas tās karmas un čakras. Tās tiešām eksistē. Gribas aizbraukt vēlreiz, bet bail sabojāt pirmo iespaidu, kas vienmēr ir tas labākais.
Laulībā dzīvojat 30 gadus. Vai nācies īpaši piestrādāt, lai kopdzīve nebūtu apnicīga un vienmuļa?
Esmu pateicīgs sievai, kas uzaudzinājusi trīs bērnus. Man ir ļoti laimējies, jo sieva saprot, ka mākslinieki nav normāli cilvēki. Jaunībā studiju laikā bija visādas bohēmas, tika gaidītas lielās lomas. Gribas Hamleta lomu, bet to neiedod. Ļauj spēlēt kādu trusīti, meža veci vai vīru ar šķēpu piektajā rindā. Sieva man ir saprotoša.
Piedodoša?
Tas ir visprecīzāk. Un piedodoša. Manā dzīvē ir bijis tā, ka man piedod. Ir jāmāk piedot abpusēji, tā vismaz dzīvē būtu jābūt. Nevis tā, ka taisnība ir tikai vienam — man.
Vai sieva pie gultas pienes kafiju un maizītes?
Nē, nē, viņai nav jāuztraucas, ko es ēdīšu, un jānes kafija pie gultas. Nav jāuztraucas par pusdienām, jo to visu es izdaru pats. Ir jau vīrieši, kam viss jāpienes klāt, bet ne man.
Traukus arī pats mazgājat?
Nē, nemazgāju gan. Ko nu nedaru, to nedaru.
Ko vēl jūs nedarāt?
Es esmu diezgan nesaimniecisks.
Varbūt darbojaties ar putekļsūcēju?
Nē, es pat ar grūtībām varu iedzīt naglu sienā.
Sieva naglas dzen sienā?
Nu jā, viņai nākas to darīt, bet es daru citu darbu — nesu mājas naudu. Katram jādara tas, kas padodas.
Kāda ir jūsu sievas profesija?
Sievu satiku, kad viņa tikko bija sākusi strādāt grāmatu krātuvē, bibliotēkā. Toreiz to sauca par Viļa Lāča bibliotēku. Tajā laikā, kad Pauls bija kultūras ministrs, viņa uzkāpa pa karjeras kāpnēm un aizgāja strādāt uz Kultūras ministriju — bija atbildīgā par bibliotēkām. Kad mums piedzima trešā meitiņa, pateicu, ka esmu vīrietis, tātad man jāgādā par ģimeni, bet sievietes uzdevums ir audzināt bērnus un nodarboties ar mājsaimniecību.
Un viņa 12 gadus sēdēja mājās?
Mājās darba ir daudz vairāk, nekā liekas no malas.
Visu laiku taču nevar sēdēt mājās?
Nē, tā nu gan ne. Protams, braucām uz laukiem un citur. Tā nu viņa tos trīs bērnus izaudzināja. Tagad viņa turpina darbu. Kamēr visu kompjuterizē un gaida jaunās bibliotēkas atklāšanu, viņa pagaidām strādā uzņemšanā.
Un ar ko nodarbojas jūsu meitas?
Vecākā meita Anna strādā reklāmas firmā. Tagad gan viņa domā kaut ko mainīt dzīvē un braukt strādāt uz ārzemēm, protams, savā profesijā. Vidējā meita Zane laikam manī atsitusies, tāda pilnīgi neaprēķināma. Viņa internetā sameklēja iespēju un par Eiropas Savienības naudu gadu nodzīvoja Itālijā, Milānā. Atbrauca mājās, atpūtās pāris nedēļas, atkal paklabināja taustiņus pie datora un aizbrauca uz septiņiem mēnešiem mācīties Dānijā tautas skolā. Tagad atbraukusi uz Latviju un atkal meklē, kur aizmukt, bet no manis neņem nevienu santīmu. Tas ir jāmāk — sameklēt visādas iespējas. Forši tusējas, apgūst valodas, viss iet uz priekšu. Tagad tepat iekārtojusies strādāt par viesnīcas administratori. Jaunākā meita Elza mācās Rīgas Amatniecības skolā un apgūst reklāmas dizaina specialitāti.
Kādas jums ir attiecības ar meitām?
Lietišķi vēsas.
Neizklausās pārāk optimistiski.
Jā, ja palasa grāmatās vai presē, visi komiķi ir miruši nabadzībā. Edgaru Liepiņu atrada nabagmājā.
Jā, arī tādas skumjas notis ir.
Tāpēc saku, ka attiecības ir lietišķi vēsas.
Ir bijušas domas, ka pats vecumdienās varētu nokļūt pansionātā?
Kādreiz tāda doma ieskrien galvā. Kad izlasu ko tādu. Benijs Hils jau arī mira nabadzībā.
Varbūt jāatver nabagmāja aktieriem?
Vienreiz mums ar Daini [Porgantu] piezvanīja no patāla lauku pansionāta un jautāja, vai nevaram aizbraukt pie viņiem ciemos. Naudiņu nevarot samaksāt, bet pabarošot, un, kad būsi vecs, būs vietiņa, kur palikt. Ja tādus vārdus pasaka, nu gan ņēmām un braucām. Visu pasaules naudu jau nesagrābsi.
Vai Jāņus Jāņos cilvēki nepiemirst apsveikt?
Agrāk saņēmu kaudzēm vēstuļu. Tagad apsveikuma kartītes saliktas lielā kastē, kādreiz vecumdienās pārlasīšu. Tagad vairs nesūta tik daudz.
Varbūt apsveic telefoniski?
Tagad jau moderni sazināties ar īsziņām vai telefoniski. Es pat neatceros, kad pēdējoreiz šādi esmu sēdējis un, skatoties cilvēkam acīs, runājis. Tagad zvana un prasa: sveiki, te no tāda un tāda laikraksta, ko jūs domājat par šādu jautājumu. Tā sanāk dažādi pārpratumi. Beigās esi apvainojis veselu kaudzi cilvēku, un ej nu pierādi, ka tā nebiji domājis, kā uzrakstīts.
Jāņos galdā tiek celts šašliks vai vasaras sēņu mērce?
Kādreiz mēs bijām tāda draugu kopa, kas katrus Jāņus svinēja kopā. Es parasti Līgodienā vārīju soļanku. Man patīk kulinārija un arī izdodas gatavot. Tad nu ņēmu milzīgu katlu, vārīju nieres, un viss process aizņēma vairākas stundas. Nākamajā rītā, kad visi pamostas tādi viegli paģiraini, sildījām soļanku un ēdām. Kad tādu iecērt, tad ir — vau! Labi! Pēdējos četrus piecus gadus mūsu kompānija ir pašķīrusies, jo sāku pa svētkiem strādāt. 23. jūnijs ir Līgovakars, 24. — Jāņi un 25. — mana dzimšanas diena. Agrāk bija tā — nolīgojam, nosvinam Jāņus un, kad 25. jūnijā atbraucu uz Rīgu un saku, ka man šodien ir dzimšanas diena, neviens netic, smējas, ka man ir paģiras un gribu uzlāpīties. Es nekad neesmu svinējis savu dzimšanas dienu.
Vispār nekad?
Nu, tikai tuvu draugu vai ģimenes lokā. Pagājušo gadu man bija apaļa jubileja, tovakar mums arī bija izrāde, un varat minēt, kas spēlēja sievietes lomu. Tas tāpēc, ka sievietes labi pazīstu. (Smejas.) Jāņos sāku strādāt tāpēc, ka bija labs piedāvājums un iespēja nopelnīt. Tagad dažās vietās ir modē svinēt kolektīvos Jāņus, lēkt pāri ugunskuram. Ir tie auseklīšu Jāņi jeb etnogrāfiski horeogrāfiskie un tādi parastie, kur sapulcējas lauku cilvēki. Līdz diviem trim naktī vadām pasākumu un braucam mājās. Tu brauc ar skaidru galvu, redzi, kā migla veidojas, kā cilvēki sadzērušies, kā saule lec... Pēc pasākumu novadīšanas parasti braucu pie radiniekiem uz Enguri. Ap pieciem aizeju uz jūru, atnāku atpakaļ un kādu laiku paguļu.
Visjaukākie Jāņi.
Vieni no visskaistākajiem Jāņiem bija pirms trīs gadiem. Latvijā lija un bija šausmīgi auksts. Mēs ar dažiem no «Piektdieņu» komandas aizbraucām uz Turciju. 23. jūnijā no vietējā gida uzzinājām, ka tuvumā kalnos ir vieta, kur jau 2000 gadus no zemes nāk ārā gāze, kas tiek dedzināta kā ugunskurs. Noīrējām mašīnu, sameklējām to kalnu. Tālākais īsti nav izstāstāms. Ir kalns, plaisas un visapkārt gāzes liesmiņas. Turpat netālu viens turks vārīja tēju. Uzaicināja mūs iedzert tēju un uzpīpēt pīpi. Tālumā redzama jūra, tepat ugunskuri, tā nu mēs visiem par brīnumu kalna galā rāvām vaļā līgodziesmas. Tādi bija mani foršākie Jāņi.
Visstulbākie Jāņi.
Biju aizbraucis pie visai turīgiem draugiem. Ārā līst, ko darīt nav. Viņiem sētā bija kamīns. Lēcām pāri kamīnam. Vienīgās izklaides bija dzert un lēkt pāri kamīnam. Ap vienpadsmitiem vakarā jau biju mājās. Tie bija vieni no visstulbākajiem Jāņiem.
Esat gājis meklēt papardes ziedu?
Pie sava radinieka svinējām Jāņus, viņam ir māja pie Ungura ezera. Tur mēs kaut kā visa kompānija pašķīdām papardes zieda meklējumos. Tie bija jaunības bohēmas laiki. Nu, zirgi «točna» tik ilgi nedzīvo, tik sen tas bija. Mēs ar sievu vēl nebijām precējušies vai bijām...Tas bija pirms gadiem 30.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru