piektdiena, 2007. gada 14. decembris

Mūzikas izdevuma «Q Magazine» veiktajā aptaujā Osborns atzīts par vissliktāko vokālistu rokmūzikas vēsturē, tomēr šis fakts tikai palielina publikas interesi par šo tipu, kurš 31. maijā uzstāsies «Arēnā «Rīga»».

Zaglis un krematorists

Osborns piedzima 1948. gada 3. decembrī Birmingemā, Anglijā. Ozija tēvs pa naktīm strādāja metālapstrādes fabrikā, savukārt māte dienā pelnīja iztiku automašīnu rūpnīcā. Skolas aptaujā Ozijs paziņoja, ka vēlas kļūt par santehniķi. Nedaudz vēlāk viņu izmeta no skolas. Vispirms viņš strādāja automobiļu fabrikā, kur noskaņoja mašīnu taures, vēlāk kļuva par miesnieku, pēc tam sāka strādāt krematorijā.

Lai atvieglotu dzīvi, viņš ievingrināja roku zādzībās. Pāris reižu Ozijs ielauzās kāda dzīvoklī, taču viņu noķēra, jo neveiksmīgais zaglēns izmantoja cimdus ar nogrieztiem pirkstu galiem. Iznācis no soda izciešanas vietas, Osborns atkal sāka zagt, šoreiz nosperot televizoru. Osborns atkal nonāca cietumā. Atsēžot sodu, viņš uz pirkstu locītavām ietetovēja slavenos burtus OZZY.

Krustu mānija

Ozijs nolēma, ka pietiek jokoties ar cietumiem, un izdomāja, ka zagšanas vietā naudu varētu pelnīt ar dziedāšanu. Laikā, kad viņa grupa ieguva leģendāro nosaukumu «Black Sabbath», mūziķi bija bez naudas. Kad «Black Sabbath» kļuva arvien populārāki, kāda sātanistu grupa piedāvāja tiem uzstāties viņu pasākumā «Night of Satan» Stounhedžā. Viņi noraidīja šo priekšlikumu. Pēc tam tika apgalvots, ka sātanisti uzlikuši viņiem lāstu. Ozijs palūdza tēvu izveidot alumīnija krustus, kurus pēc tam iesvētīja. Viņi nēsāja šos krustus 24 stundas diennaktī, lai izsargātos no briesmām. Krusts līdz pat šai dienai ir «Black Sabbath» simbols, un grupa noliedz jebkādu saistību ar sātanistiem.

Pirmais «Black Sabbath» albums iznāca 1970. gada 13. februārī. Lai to ierakstītu, grupai pietika ar astoņām stundām, un šis prieks zēniem maksāja 800 mārciņu. Viņi dziedāja par to, kas viņus tolaik visvairāk interesēja, — par drūmo un depresīvo dzīves pusi. Grupa uz lieliem panākumiem necerēja, patiesībā Ozijs vienkārši vēlējās parādīt mātei, ka viņa balss ir ierakstīta uz vinila gabala. Ozijs lepni nesa «jaunizcepto» albumu mājās, lai to nodemonstrētu saviem vecākiem. Ieklausījies albumā, misters Osborns jautāja dēlam, vai viņš ir pārliecināts, ka ierakstu laikā ir lietojis vienīgi alkoholu, turklāt nosauca šo mūziku par ļoti dīvainu.

Pirmā dziesma sākās ar baznīcas zvana skaņām, fonā līstot lietum, kas jau bija pietiekami baisi. Arī pats Ozijs līdz pat šai dienai nav pilnībā noklausījies šo albumu. Angļu čārtos albums sasniedza 8., bet ASV — 23. pozīciju.

Skaļums, griesti un skinhedi

Pēc kāda šova grupai uzbruka skinhedu bariņš. Tā kā skinhedi nēsāja masīvas botas, viņi nolēma par tiem pasmieties un sarakstīja dziesmu «Fairies Wear Boats».

Ja publika bija nepietiekami atsaucīga, grupa bez liekas kautrēšanās to pamatīgi nolamāja. Ja publika sarunājās, grupa vienkārši pagrieza skaļāk pastiprinātājus. Šajā laikā daudzas grupas mēdza uzstāties ļoti skaļi. Līdsas pilsētas galva pat izsludināja skaļuma griestus — 96 decibeli. Ja kāda grupa tos pārsniegtu, automātiski atslēgtos pastiprinātāji. «Sabatiem» parasts vakars nebeidzās normāli, ja vismaz trīs reizes netika atslēgti pastiprinātāji.

1971. gadā iznāca grupas jaunais albums, kurā dziesma «After Forever» bija par ticību Dievam. Baznīca nosauca to par zaimošanu. Kādā koncertā Memfisā uz grupas ģērbtuvju durvīm ar asinīm tika uzšņāpti krusti. Šova laikā kāds sātanists ar dunci rokā uzlēca uz skatuves. Vietējie sātanisti un raganas pēc koncerta savācās pie hoteļa, kurā grupa bija apmetusies. «Sabatiem» vairākkārt tika izteikti draudi viņus nošaut Amerikas turnejas laikā. Kādā šovā pēkšņi nogāzās visa gaismu iekārta, un pārbīlī Ozijs ilgu laiku stāvēja kā sālsstabs.

Bez narkotikām neiztikt

Grupa bija sākusi iepazīt nopietnākas narkotikas, kokaīnu ieskaitot. Ierakstot jauno mūzikas materiālu, viņi nepārtraukti, šņauca coke. Nav jābrīnās, kādēļ «Snowblind» būtu piemērots albuma nosaukums. Viņi uz albuma vāka uzdrukāja amizantu rindiņu: «Thanks to the COKE–Cola Company». Šajā gadā Ozijam un viņa sievai Telmai piedzima pirmais bērns — Džesika.

1974. gadā grupa pilnībā baudīja narkotikas, seksu, dārgas automašīnas. Ja kādam sagribējās mašīnu vai māju, viņi vienkārši par to ieminējās, un parasti jau nākamajā dienā vēlme tika izpildīta. Ozijs bija nopircis «Jaguar», kuru vēlāk sadauzīja, atmuguriski ripinot ārā no sētas. Tiesa, reāli grupa naudu nekad neredzēja, jo par to rūpējās menedžeri.

Vēlāk grupa pati nolēma nodarboties ar menedžmentu. Pamazām zēni zaudēja visas mašīnas un mājas, jo formāli tās viņiem nepiederēja. Par grupas jauno finanšu pārzini nolīga Donu Ardenu. Viņa astoņpadsmitgadīgā meita Šarona bija arī viņa sekretāre. Ozijs un Šarona satikās, kad viņš pabriesmīgā izskatā ieradās Dona ofisā un, atsakoties no krēsla, apsēdās uz grīdas. Šarona bija šokēta par šā cilvēka paskatu un izdarībām.

Sikspārnis bez galvas

1977. gadā nomira Ozija tēvs, un Ozijs pameta «Black Sabbath». Pēc tam viņš trīs mēnešus pavadīja hoteļa istabā, pasūtot picas un alkoholu, kā arī nolīga puisi, kas piegādā viņam kokaīnu. Ozijs domāja, ka dzīve ir beigusies. Šarona Ardēna, tā pati menedžera meita, kas bija kļuvusi par Ozija draudzeni, mudināja Oziju dibināt jaunu grupu, un tas arī tika realizēts.

Koncerttūru laikā Ozijs mēdza izklaidēties, metot publikā jēlu gaļu. Cilvēki šo faktu piefiksēja, un turpmākos koncertos daudzi ņēma līdzi gaļu, lai sviestu viņam pretī. Publika nesmādēja arī beigtas vardes, kaķus, čūskas un citas Dieva radībiņas. Reiz kāds izcēlās ar rotaļu lelles uzsviešanu, un tas pamatīgi nošokēja Oziju, kurš bija iedomājies, ka tas ir īsts bērns. Desmounas koncertā kāds uz skatuves uzlidināja dzīvu sikspārni, kas no stiprā apgaismojuma bija apdullis un nekustējās. Taču Ozijs, domājot, ka tā ir spēļmanta, nokoda tam galvu.

Gan publika, gan Šarona, gan arī pats Ozijs bija šokā. Pēc koncerta viņu potēja pret trakumsērgu. Tas turpinājās vēl kādu nedēļu. Pāris koncertos Ozijs pat paģība. Pēc tam sikspārnis kļuva par nākamo albumu simbolu, un Ozijs to sev pat uztetovēja. Dzīvnieku aizsardzības biedrība aicināja sabiedrību boikotēt Osborna koncertus. Ozijs tika nodēvēts par ārprātīgo, un viņa slava strauji auga. Ir stāsta par to, ka Ozijs, sākoties kādam koncertam, esot iemetis publikā trīs kucēnus un teicis, ka neturpinās šovu, kamēr nebūs saņēmis atpakaļ šos kucēnus beigtus...

Vēl viens balodis

1981. gadā Ozijs šķīrās no savas pirmās sievas Telmas. Lai nebūtu jāniekojas ar tiesu darbiem, Ozijs uzstāja, lai Telma visu mantu patur sev. Nedaudz vēlāk viņš apprecēja Šaronu.

1982. gada 19. februārī Sanantonio pēc kārtējās piedzeršanās Ozijs nolēma doties apskatīt pilsētu. Šarona ieslēdza viņa drēbes skapī, bet Ozijs tāpēc uzvilka sievas vakartērpu. Fotografējoties sieviešu lupatās, viņš, nekā ļauna nenojauzdams, urinēja uz kādas vēsturiskas celtnes pamatiem. Oziju arestēja, apsūdzot par nacionālā monumenta apgānīšanu. Viņam tika aizliegts jebkad vēlreiz uzstāties Sanantonio pilsētā.

Taču tas vēl nav viss. Incidentu ar sikspārni varētu nosaukt par negadījumu, bet atgadījumu ar balodīti — nu nekādi. Ozijs bija noslēdzis līgumu ar jaunu ierakstu kompāniju. Šarona ierosināja, lai Ozijs simboliski pamet gaisā divus balodīšus. Taču Ozijs nebūtu Ozijs, ja pirms tam tā kārtīgi nepiedzertos. Tā viņš ieradās ofisā un ieraudzīja ap lielu galdu sēdošus smalkus tipiņus solīdos uzvalciņos. Ozijam nepatika, kā uz viņu skatās, un, droši vien riebumā padomājis, ka šiem kretīniem viņš ir tikai naudas koks, vienu balodi palaida gaisā, bet otram nokoda galvu.

Pats Ozijs ir atzinis, ka dzerdams nezina mēru: «Ja ir šmiga, es dzeru, kamēr tā izbeidzas. Ja ir narkotikas, ņemu visas un pēc tam saplēšu paklāju sīkos gabalos. Es lietoju LSD gadiem ilgi. Nedēļā tērēju ap 1000 dolāru tikai narkotikām. Neskaitāmas reizes esmu pārdozējis narkotikas un par mata tiesu bijis līdz nāvei.»

Pamudina uz slepkavībām

«Suicide Solution» («Atrisinājums pašnāvībai») bija viena no dziesmām, kas izraisīja nākamo skandālu virkni. Ozijs sarakstīja šo dziesmu pēc tam, kad «AC/DC» solists Bons Skots gāja bojā, dzērumā nositoties ar auto. Ozijs bija domājis runāt par alkoholu kā par nāvējošu šķidrumu. Vārdam «solution» angļu valodā ir divas nozīmes — šķīdums un atrisinājums, un domāta bija pirmā nozīme, taču lielākā daļa klausītāju uztvēra otro. 1984. gada oktobrī kāds 19 gadu vecs jaunietis, klausoties šo dziesmu, nošāvās. Ozijs kopumā trīs reizes ir iesūdzēts tiesā par jaunatnes mudināšanu uz pašnāvību.

Cita dziesma «Bark at the Moon» ir stāsts par vilkati, kurš ir atgriezies, lai atriebtos tiem, kas reiz viņu nicināja un apglabāja. Šīs dziesmas iespaidā kāds kanādietis Jaungada naktī nogalināja sievieti un abus viņas bērnus.

1991. gada Ozijs vēlreiz centās atmest dzeršanu, un beigu beigās tas viņam arī izdevās. Šoreiz viņš vienkārši no rīta piecēlās un nolēma, ka pietiks dzert. Pats Ozijs apgalvo, ka kopš tās reizes vairs nav dzēris. Viņš pat nopirka trenažieri, kuru izmantoja pusotru stundu dienā, uzsāka diētu un citus pasākumus, kā rezultātā ievērojami uzlaboja gan savu figūru, gan arī izturību skatuves izdarībās.

Krāpa sievu ar «vecu mauku»

2005. gadā tika pārtraukts «Osbornu ģimenītes» realitātes šovs, ko izdomāja Šerija un kas MTV ēterā debitēja 2002. gadā. Kanāla skatītāji kļuva par aculieciniekiem pašiem dramatiskākiem notikumiem, kurus nācās piedzīvot roka leģendas ģimenei, — Ozija krišanai no velosipēda, kas gandrīz beidzās ar traģēdiju, Šaronas cīņai ar vēzi un Kellijas un Džeka ārstēšanās kursam no narkotiku atkarības. Šarona arī atklāja sabiedrībai, ka dēla Džeka dzemdību naktī vīrs viņu krāpis ar bērnu aukli. «Kad Ozijs atbrauca uz slimnīcu, viņš bija piedzēries. Tad viņš saļima un devās mājās,» 2005. gadā stāstīja viņa sieva. «Mans asistents iebrauca mājās, lai pārliecinātos, ka ar viņu viss kārtībā, un atrada Oziju gultā ar aukli. Viņa nebija skaista blondīne — viņa bija neglīta govs,» uzsver Šarona.

Tomēr Ozijs uz visiem laikiem esot atmetis sievas krāpšanu, kad viņam reiz pienāca pašas Šaronas viltots AIDS tests, kura rezultāti liecināja par inficēšanos. Kā stāsta Šarona, testu Ozijs saņēma 1986. gadā, kad viņš bija atzinies, ka pārgulējis ar kādu vecu mauku, kuru savācis bārā. «Es gribēju, lai viņam būtu šoks. Un tas pavisam noteikti nostrādāja,» viņa secināja.

«Vakara Ziņas» Trešdiena, 30. maijs (2007)

Rīt, 1. septembrī Rīgas klubā “Melnā Piektdiena” koncerttūres “Northern Assassination Tour 2007” uzstāsies pasaules līmeņa metālmūzikas leģendas Rīdziniekus iepriecinās grupas: ROTTING CHRIST (Black/gothic Metal, Grieķija), KRISIUN (Brutal Death Metal, Brazīlija), INCANTATION (Death Metal, ASV), CRIONICS (Death/Black Metal, Polija). Grieķu black metal apvienība ROTTING CHRIST dibināta 1987. gadā un ir ievērojama gan kā viena no pirmajām šāda stila grupām reģionā, gan arī kā viena no visilgāk spēlējošajām smagā metāla grupām – 20 gadi ir visai ievērojams stāžs. Tās vārds un muzikālā darbība izskanējusi tālu aiz savas valsts robežām – iekaroti abi Amerikas kontinenti, lielākā daļa Eiropas, Krievija, Apvienotā Karaliste un arī Vidējo Austrumu reģions. Darbības sākumposmā muzikālā rosība vairāk bija vērsta grindcore virzienā, vēlāk grupu CELTIC FROST un VENOM iespaidā pievēršoties black metal žanram. Visu šo gadu laikā grupa vairākkārt arī attālinājusies no melnā metāla, ļaujoties gotiskajam vilinājumam, bet pēdējos divos albumos atkal atgriezusies pie savas karjeras laikā pārbaudītām vērtībām. Šobrīd grupā spēlē brāļi Sakis Tolis (ģitāra, vokāls) un Themis Tolis (bungas), Giorgos Bokos (ģitāra) un Andreas Lagios (bass). Tehniska spēle KRISIUN stilā Brazīliešu brutal death metal pārstāvji KRISIUN savu darbību sāka deviņdesmito gadu sākumā. Kopš tā laika ar katru jauno albumu skanējums sasniedz aizvien jaunu brutalitātes, nežēlības, tehnisko iespēju līmeni. Izbraukājuši gan Ziemeļ-, gan Dienvidameriku, kā arī Eiropu un Japānu, KRISIUN ir aizrāvuši veselu sekotāju vilni, savaldzinot ar tikai sev vien raksturīgu muzikālo skanējumu. Kopš 90. gadu sākuma grupa izdevusi deviņus albumus. Grupas pārstāvji apgalvo, ka jaunākajā 12 dziesmu albumā „Assassination” apkopoti labākie grupas skanējuma elementi, kas piesaistījuši klausītāju uzmanību visu KRISIUN darbības laiku. INCANTATION – ASV death metal grupa, kuras darbība aizsākusies tālajā 1989. gadā, un kura ir paguvusi nomainīt tik daudz dalībnieku, ka to uzskaitīšanai būtu nepieciešama atsevišķa lapaspuse. Šobrīd grupā darbojas John McEntee (ģitāra, vokāls), Roberto Lizarraga (bass), Kyle Severn (bungas) un Reyash (bass). Kā var nojaust pēc grupas nosaukuma vien, galvenās viņu dziesmu tēmas ir saistītas ar tumšajiem spēkiem, kas laika gaitā gan ieinteresējuši publiku, gan arī likuši novērsties daudziem miermīlīgāk un skeptiskāk noskaņotiem ļautiņiem. Klasiskā INCANTATION skaņa ir nepārprotama, spēcīga agresija kopā ar agonizējošu nolemtību. Skaņa pāri visam Poļu death/black metal grupa CRIONICS tika izveidota 1997. gadā Krakovā, kad zem šāda nosaukuma ar mērķi spēlēt ātru un melodisku metālu apvienojās War-A.N. (vokāls, ģitāra), Yanuary (ģitāra), Marcotic (bass) un Carol (bungas). Pusotru gadu pēc grupas dibināšanas tapa pirmais ne pārāk labas kvalitātes četru dziesmu demo ieraksts ar atbilstošu nosaukumu „DEMO 98”, kam sekoja daži koncerti. Drīz pēc tam mūziķi atrada savu trūkstošo posmu – taustiņnieku Vac-V, līdz ar kura iesaistīšanos grupas darbībā tās mūzika kļuva daudz interesantāka un pilnskanīgāka. Turpmākajos gados grupa piedzīvoja vairāku dalībnieku maiņu, līdz beidzot tās pamatsastāvā nostabilizējās: War-A.N., jau pieminētais Vac-V (no 1999), bundzinieks Darkside (no 2001), kā sesijas mūziķiem piedaloties arī sākotnējam pamatsastāva dalībniekam Yanuary un Destroyer (bass, vokāls). Eiropu CRIONICS iekaroja 2005. gadā kopā ar grupām DECAPITATED, HATE un DIES IRAE "The Ultimate Domination Tour 2005" tūres ietvaros.
Ieva Zemīte
31/08/2007
Galms.lv
Lai vārītu krupju un citu nešķīsteņu virumus, katrai raganai jābūt savam stūrītim, ko iezīmēt ar raksturīgiem raganu spļāvieniem un kur izpildīt maģiskus rituālus. Viena no vietām ir Raganu katls, atrodas ziemeļos no Siguldas Nurmižu gravu rezervātā netālu no Daudu mājām un upes Dauda. Raganu katls ir grava, kura izveidojusies no dažādām ūdenstecēm. Tur vairāku gadsimtu laikā neliels strauts Daudas upes senlejas augšējās terases smilšainajā malā izgrauzis dziļu 30 metru augstu un 20 metru platu piltuvi. Raganu katla veidošanā aktīvi darbojušies Daudas un Vējupītes ūdeņi. Teika vēstī, ka šajā mežonīgajā vietā senatnē bijusi raganu sapulču vieta, kur tās lidojušas uz saviem slotu kātiem. Tās ieradušās no tuvas un tālas apkārtnes, lai mācītos dažādas zintis. Vēsturiski saglabājušās ziņas par kādu raganu prāvu, kad šeit 1647. gadā sadedzināta ragana. Līdz mūsdienām saglabājies ticējums, ka tas, kurš bijis Raganu katlā, iemanto spēku un drosmi un nekāda burvestība tam nav bīstama. Lidojošo klintis Pie Raunas, Vaidavas upes krastā, atrodas Raganu klints. Teika vēsta, ka tajā savulaik dzīvojušas raganas. No klints iztek svētavots, kuram, kā liecina nostāsti, piemīt dziednieciskas spējas. Senāk vietējie iedzīvotāji ticēja, ka avotiņa ūdens īpaši palīdz acu kaitēm. Bet, lai avota ūdens dziedinātu, tam bija kaut kas jāziedo – drēbes, dzija un citas lietas. Ragankalna malā pie Vaidavas upes kādā vietā ir stāvs, augsts, smilšu klints krasts, no kura pašā apakšā iziet liels avots ar skaidru ūdeni. Netālu no šā zemākas klints apakšas iztek otrs avots, kura ūdens ziemā ir remdens. Šo avotiņu sauc par veselības avotu. Pie šiem diviem avotiem senajos laikos mājojušas raganas, kuras daudzreiz redzētas vai dzirdētas ap pusnakti velējamies no lielceļa, kas agrāk atradies tuvāk. Mazākā avota ūdeni raganas lietojušas savu slimību dziedināšanai, lielākā pašas mazgājušās un upmalā upes ūdenī drēbes mazgājušas un velējušas. Dzeramo ūdeni viņas smēlušas citā avotā, no kura izviris tumšs, rāvains un dubļains ūdens, kas raganas spēcinājis visādos darbos. Pēc raganu piemājošanas šis kalns nosaukts par Raganu kalnu, tāpat arī Vaidavas upes mala dabūjusi vārdu Ragankalna piekraste. Arī tuvumā esošām mājām dots Ragankalna vārds. Cita raganu mājvieta Vaidavā ir bijis arī Blīgznas līcis, kādu pusversti no Vecām maltuvēm uz leju. Kad gājuši zirgus vai lopus peldināt un dzirdināt, tad viņas dažreiz redzētas kā balti sievieši pa upi staigājam pusdienās. Katls ar ūdeni Mazliet skopākas ziņas atrodamas par kalniem, alām, purviem un klintīm. Piemēram, Balvu rajona Medņevas pagasta Račos pie Līdumniekiem atrodas kulta vieta - Raču Raganu kalns. Raganu ala atrodas Alūksnes rajona Apē. Raganas purvs meklējams Ķemeru purvā un Gaujas Nacionālā parka teritorijā, bet Raganu goba apskatāma Valkas rajona Launkalnes pagastā. Siguldā apskatāms arī Raganu katla ūdenskritums, kura augstums ir apmēram 2,7 metri. Tas meklējams Raganu katla augšējā daļā. Pašam ūdenskritumam piekļūt ir aizliegts un arī neiespējami. Šis ūdenskritums tiek raksturots kā necils sezonālais ūdenskritums praktiski nepieejamo stāvo, brūkošo klinšu dēļ. Ziemās šeit veidojas leduskritums. Raganu vietas Zemgalē pētījis profesors Juris Urtāns. Viņš saskaitījis 13 vietu. Piemēram, Raganu kalns Jaunpilī, Raganu dambis Vecaucē un pie Bēnes celmiem. Raganu kalns atrodams arī Džūkstes mežā, Anneniekos, pie Dobeles, pie Mežotnes, bet Raganača lauks atrodams pie Skaistkalnes. Zemgales līdzenumos Vilcē ir ainaviskā Vilces grava, kuras krastā pie tā saucamajiem Raganas dziļumiem reizēm var redzēt raganu, kas pārvērtusies par vaboli, iespējams, tā ir tā pati ragana, kuru 1710. gadā pēdējā raganu prāvā sadedzināja tieši Vilces pagastā. Nirzas pagasts atrodas paugurainā Latgales augstienē, tāpēc reljefs šajā teritorijā ir lēzeni viļņots ar dažiem izteiktiem pauguriem ar stāvām nogāzēm, un viens no pauguriem ir Raganu kalns. Ziedojumu pasaule Rožkalnu Raganas (Māras) akmens ir sena kulta vieta, kas atrodas Gulbenes rajona Daukstu pagastā, apmēram 200 m uz rietumiem no bijušajām Rožkalnu mājām, pļavas malā iepretī Karpas pilskalnam apmēram 300 m no ceļa Krapa – Galgauska labajā pusē. Akmens apkārtmērs pie zemes ir 10,5 m, augstums – 1,6 m. To sauc arī par Māras akmeni. Nosaukums Raganu akmens, visticamāk, radies viduslaikos raganu medību laikos, jo pie akmens izsenis izpildīti seni maģiski rituāli un nesti ziedojumi. Nostāstos teikts, ka agrāk ļaudis ļoti baidījušies naktīs iet gar šo akmeni, jo tur spokojies. Novadpētnieks J. Kučers par šo akmeni raksta: “Vecajās avīzēs stāv rakstīts, ka pie Krapas ir Raganas akmens, pie kura ļaudis nesot ziedojumus. Gulbenes mācītājs G. Šillings no kanceles esot ļaudis bāris, ka akmenim ziedojot, un norīkojis cilvēkus, kas akmeni saplēš un iznīcina. Bet cilvēki labi zinājuši, ka tas nav ļaunās raganas akmens, no kura ļaudis baidās un tai neviens neziedo, bet gan Māras akmens, visu labu devējas pie cilvēkiem, lopiem un lauka dieves, tai ļaudis ir nesuši veltes un lūguši mīļo Māru palīdzēt viņiem visās lietās. Tamdēļ ir saplēsuši turpat vienu citu akmeni, lai atskaitītos mācītājam. Tā akmens šķembas vēl tagad guļ ceļmalā ceļā uz Krapu. Bet Māras akmens slēpjas krūmos un nav nezinātāja acīm redzams.” Saskaņā ar mutvārdu vēstījumu Valkas apriņķī pie Smeiļa mājas (Trikātas pagastā) bijis liels akmens, kuru saukuši par „Raganu akmeni”, jo uz akmeņa raganas velējušās. Reiz raganas atkal uz akmeņa velējušās. Mājā dzīvojis dūšīgs puisis, un tas gājis uz akmeni skatīties, kā raganas velējas. Puisis vairs nebijis no akmens tālu, kad to sagrābis tāds kā vēja grūdiens un viņš aiznests labu gabalu tālāk.
Ieva Zemīte
26/07/2007
Galms.lv

Amerikā kopš seniem laikiem ir populāra dažādu maniaku, sērijveida slepkavu un tamlīdzīgu sabiedrības atkritumu māksla. Viens no mūsdienu elkiem ir klasiskais miesnieks maskā, vienmēr smaidīgais Čārlzs Mensons un citi dvēseļu pazudinātāji. Fakts, ka Edvards Geins no meitenītes sejas nogriež ādu, kas tiek pārtaisīta par masku, laika gaitā pārtapis par šķebinošu, bet kopumā aizraujošu mūsdienu kultūras koda sastāvdaļu. Tajā nav nekā pretdabīga, jo klīniskā psihiatrija ir visai stiepjams jēdziens, un galu galā būtu tīrais neprāts nenopelnīt naudu uz nepacietībā degošā pūļa rēķina, kas alkst saprast maniaka galvā notiekošos vājprātaprocesus. Taču, neraugoties uz viņiem iztrūkstošo, bet citiem piemītošo saprātu, kas liek dzīvot mierīgā līdzāspastāvēšanā visai sabiedrībai, daži slepkavnieki, gaidot nāvessoda dienu, cietumā paguvuši tikt pie pamatīga kapitāla. Piemēram, baisais sērijveida slepkava Henrijs Lī Lūkass (358 upuri), gaidot nāvessodu, uzgleznoja "Kristus pēdējo vakarēdienu", un jāteic, ka viņam pat neslikti izdevās. Lūkasa māte prostitūta dēlu sita un piespieda skatīties, kā viņa pieņem klientus. Viens no viņiem mazo zēnu piespieda nodarboties ar zoofiliju. No 15 gadu vecuma Lūkass sāka slepkavot un, atriebjot mātei pāridarījumus, nogalināja viņu. Lūkass bija nenotverams vairāk nekā trīsdesmit gadu.

Savukārt Lūkasa briesmu darbu palīgs Otiss O''Tūls nevarēja lepoties ar mākslinieka talantu un zīmēja visai pabaisas bildītes, kurām nav nekādas vērtības. Jau pieminētais Lūkass un Otiss O"Tūls uz mācībām pirmajā klasē ieradās, tērpti kā meitenes. Šķiet, jo slavenāks un nežēlīgāks ir bijis slepkava, jo dārgāki mūsdienās ir viņu pindzelējumi, kurus vairākumā gadījumu nosaukt par mākslu nav iespējams. Piemēram, kādā amerikāņu interneta izsoļu mājaslapā Džona Veina Geisija neliela izmēra gleznojuma "Single Skull" sākumcena vēl nesen bija 1500 ASV dolāri. No Geisija mājas pagraba policija izvilka 27 līķus. Vēlāk klajā nāca informācija, ka viņš nogalinājis vēl sešus cilvēkus un viņu līķus iemetis upē. Joprojām populārs ir Čārlzs Mensons. Viņa šizoīdo darbu cenas izsolēs kāpj visstraujāk. Tā darinājums "Self–Portrait" no sākumcenas 799,99 patlaban sasniedzis 1200 dolārus, taču līdz izsoles beigām palikušas divas nedēļas, un tas nozīmē, ka cena turpinās celties. Mensona vārdu Holivuda un vēlāk visa pasaule izdzirdēja 1969. gadā, kad zvērīgi tika nogalināta aktirise Šarona Teita, kas bija devītajā grūtniecības mēnesī.

Slepkavas ļoti labi saprot, ka viņiem ir un rodas apbrīnotāji, kas ir gatavi maksāt par jebkuru oriģinālu. Apgrauzts zīmulis, pirkstu nospiedumi, paraksti, vēstules ar viņu rokrakstiem — fanu acīs tās ir nenovērtējamas lietas. Heidena Klārka abu krāsā iemērkto roku nospiedumi ar viņa autogrāfu un piezīmi "uzmanību — autentisks" tiek izsolīti par sākuma cenu 29,99 ASV dolāri. Elmera Veina Henlija roku nospiedumu sākuma cena ir 55 ASV dolāri. Nav slikts bizness uz nāvi notiesātajiem, kuri izpriecas pēc katru dienu uz papīra var uzšņāpt tūkstošiem savu parakstu!

Savu labumu naudas izteiksmē nes zīmējums uz vēstuļu papīra vai aploksnes, kā redzams kanibāla Artūra Šovkrosa gadījumā. Nenoliedzami, ieslodzījums nav kūrorts, tāpēc nevajag raukt degunu, redzot Harolda Glena Smita aploksni. Līdzīgi savas slēptās vēlmes pauž vairums to uz nāvi notiesāto un ieslodzīto, kas zīmēšanu atraduši par veidu, kā apklusināt savas tieksmes pēc slepkavībām. Viens no tiem ir Džo Rojs Metenijs, kura zīmējumos redzama nepārprotama agresija pret sievietēm. Daži mēdz zīmēt multiplikāciju filmu vai bērnu grāmatu varoņus vai citus bērnišķīgus ķiņķēziņus. Piemēram, Filips Jablonskis, Keits Džespersons, Džeims Failzs. Zīmēti tiek arī dažādu informāciju sevī nesoši darbi — Karls Drū. Vairumam maniakālo slepkavu internetā veltīti saiti, kuros pielūdzēji var ne tikai apmainīties domām, bet arī iegādāties sava varoņa bildes, krūzītes ar viņa attēlu, kreklus, izlasīt maniaku dzeju un tamlīdzīgi. Piemēram, jau minētais Čārlzs Mensons, 1984. gadā psihiatriskajā klīnikā ievingrināja roku arī dzejā.

A POEM ABOUT AN OLD PRISON MAN

Waiting on Death Row

People coming in overalls

Taking me to the gas chamber

Scuffling of feet

They took him down the hallway

Feeling everyone"s heartbeat

The central control of the soul

Batons and retro-tons

Ingrown toenails

One time all around you

All round you, bump-bump

Save my air, save my air

My air, my air

Air, water,

Machines eating the night

Energy moving

Nuclear fires

Burning reactors on my gate

Fires of hell are burning

Come home

Can you see

Can you say

That you say

That you really love this place?

Savukārt Veronika Komptone sevī atklāja zemē nomestu talantu.

Arī Nikolā Klo sāka gleznot cietumā — tie bija dažādu maniaku portreti, un pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma viņš ar to sāka labi pelnīt. Šis franču mākslinieks piedzima Kamerūnā 1972. gada 22. martā. Viņa tēvs bija bankas klerks, māte — parasta mājsaimniece. Tēva darba dēļ ģimene pastāvīgi pārbrauca no vienas vietas uz otru. Nikolā vēlāk teica, ka viņam bijusi normāla ģimene, tikai viņš neesot varējis atrast draugus, savukārt vecāki neesot pievērsuši viņam nekādu uzmanību. Jau agrā jaunībā viņš aizrāvās ar okultismu un paaudzies sāka strādāt morgā. Viņš izgrieza līķiem dažādus orgānus, ēda tos un izmantoja dzīvokļa izdaiļošanai, līdz šis "hobijs" noveda viņu kamēr slepkavībai un cietumam.

Autors: Ieva Zemīte/ Publicēšanas datums: Piektdiena, 2006. gada 13. oktobris./Rubrika: Brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" (40. lpp.)

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma kanibāls Niko Klo kļuva par slavenu mākslinieku. viņš gleznojis ne mazāk slavenus maniakus 2007. gada kalendāram. šoreiz — maniaki pirmajā pusgadā

"Visapkārt manā dzīvoklī bija izmētāti kaulu fragmenti un cilvēku zobi; kauli bija piestiprināti pie griestiem, plauktus aizņēma simtiem videokasešu ar smagā sadomazohisma pornogrāfiju. Varu iedomāties, kādas domas virmoja policistu galvās, kad viņi apskatīja manu dzīvokli. Pie vienas sienas karājās mērķis šaušanai, pretējā pusē — televizors, uz kura stāvēja urna ar cilvēka pelniem. Tālākajā stūrī pie manas mugursomas, kurā bija rokudzelži, medicīnas instrumenti un citas līdzīgas lietas, uz grīdas mētājās sadomazohisma žurnāli. Visbeidzot policisti ledusskapī atrada dažas bundžas ar asinīm," aresta dienu atceras Niko.

***

MANIAKS AR VEIKSMĪGU BIZNESA PLĀNU

Tagad Niko Klo it kā nevienu neēd un klusi uztur savu mājaslapu internetā, glezno sērijveida slepkavu portretus un viņu izkropļoto upuru bildes, prāto par neandertāliešiem un uzstājas televīzijā kā slepkavību un deviloģijas mākslas eksperts. Nesen viņš pabeidza kādu mākslas projektu — izdeva 2007. gada kalendāru, kura galvenie varoņi ir izcilākie mūsdienu maniaki. Pēdējā lappusē Niko ievietojis arī savu portretu. Francūzis Niko Klo sāka gleznot 1996. gadā kādā Francijas cietumā. Viņš bija atradis veidu, kā atbrīvot savu fantāziju, kā atbrīvoties no iekšējām mokām. Viņa cilvēku mednieku kolekcija uzskatāma par ieslodzīto mākslas klasiku. Patlaban viņa darbi izstādīti dažādās Eiropas un ASV galerijās, tos pērk rokzvaigznes, citi slaveni mākslinieki un profesionāli kolekcionāri.

Nenoliedzami, ka Klo ir interesants ne tikai tāpēc, ka glezno un kolekcionē izkropļotu līķu fotogrāfijas, bet arī visai veiksmīgi spējis masu kultūrā integrēt kanibālus, pedofilus, sērijveida slepkavas. Zīmīgi, ka Klo bija ne tikai izsmalcināts sadists, bet arī rafinēts biznesmenis, kas atklāti pelna naudu ar savu "profesiju". Viņš ir pierādījis, ka maniaks mūsu apokaliptiskajā sabiedrībā ir pieprasīta profesija. "Manas gleznas ir patērētāju sabiedrības atspoguļojums, kur slepkava sasniedz tādu pašu popularitāti kā kinozvaigznes," saka Niko. Viss ir pareizi. Izpētot kalendāra varoņu biogrāfijas, var atpazīt daudzus Holivudas kinemato-grāfijas personāžus. Arī pozitīvus. Diemžēl tāda ir realitāte — būt par algotu slepkavu ir stilīgi, bet būt par sērijveida maniaku — jautri un interesanti.

***

KALENDĀRS 2007

Janvāris

Čārlzs Mensons

"Kādreiz neprāts vēl kaut ko nozīmēja. Šodien visi ir neprātīgi."

Mensons piedzima 1933. gadā.

1967. gada martā, kārtējo reizi izlaists brīvībā, Mensons devās uz Sanfrancisko — to-brīd 18 no 34 gadiem viņš bija pavadījis cietumā. Viņš sapulcināja ap sevi jaunus cilvēkus, kas viņu pielūdza kā Dievu, un paziņoja, ka ir Dieva un vienlaikus arī Sātana dēls. Vairākums Čārzla fanu bija meitenes. Visai drīz viņi sāka sevi saukt par "ģimeni" vai "cilti". Ja šajā "ciltī" vēlējās iestāties kāda jauniete, viņai bija jāļaujas kolektīvai izvarošanai. Visa saime dzīvoja rančo netālu no Losandželosas, rīkoja seksuālas orģijas un izpildīja melnās mesas, kuru laikā lietoja narkotikas, nogalināja dzīvniekus un dzēra to asinis.

1969. gada 8. augusta vakarā "ģimenīte" iekļuva greznā villā Beverlihilsā. Tobrīd tur notika ballīte, ko rīkoja kinorežisora Romana Polaņska sieva aktrise Šārona Teita, būdama grūtniecības pēdējā mēnesī. Viesu vidū bija skaistumsalonu tīkla īpašnieks Džejs Sebrings, Polaņska palīgs kinooperators Vojcehs Frikovskis, vietējā "kafijas karaļa" meita Abigeila Foldžera, mākslinieks Stīvs Perents. No rīta policija atrada šo cilvēku līķus, bet uz sienas ar asinīm bija uzrakstīts: "Cūkas!" Diennakti vēlāk "ģimenīte" nogalināja supermārketa tīkla īpašnieku; uz viņa krūtīm ar asinīm bija uzrakstīts "Karš", uz villas durvīm — "Nāvi cūkām". Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka 25. jūlijā Mensons un divi viņa "ģimenes" dalībnieki nogalināja mūziķi Hariju Hinmenu. Mensonam un "ģimenes" meitenēm piesprieda nāvessodu. 1972. gada 19. februārī Kalifornijas tiesa visiem vainīgajiem atcēla šo spriedumu. Kopumā šī hipiju kopiena ir nogalinājusi 35 cilvēkus.

februāris

Teds Bandijs

"Mēs, sērijveida slepkavas, — jūsu dēli, mēs — jūsu vīri, esam visur. Un rīt nomirs vēl vairāk jūsu bērnu."

Vairākumu savu upuru Bandijs nosita ar metāla stieni. Viņš izvaroja sievietes, kas pēc triecieniem ar stieni bija bezsamaņā. Pēc tam viņš no-žņaudza upurus un līķus aizveda tūkstošiem jūdžu no notikuma vietas. Pirms izmest, viņš līķus sadalīja, dažkārt atkārtoti izvaroja. Lēš, ka Bundijs dažādos štatos nogalinājis 35—50 sievietes. Slepkavot viņš sāka 1974. gada janvārī pēc tam, kad ar metāla stieni zvērīgi piekāva Šaronu Klārku, kurai izdevās izdzīvot. Pēc mēneša no savas kopmītnes istabas pazuda Vašingtonas universitātes studente Linda Anna Hilla; viņas gulta bija vienās asinīs. Piecu mēnešu laikā pazuda vēl piecas studentes, tad vēl divas sievietes. 1975. gada janvārī Bundijs pārbrauca uz Kolorādo. Tolaik viņš bija viens no 2000 aizdomās turamajiem lietā par meiteņu bezvēsts pazušanu. 1975. gada 16. augustā Bandiju arestēja par ātruma pārsniegšanu. Apskatot auto, policisti atrada slēpotāja masku, ledus cirtni un lauzni. Slepkavu atpazina viena no sievietēm, kuru viņš bija mēģinājis nolaupīt. Bandijam piesprieda 15 gadu cietumsodu. Tiesas laikā viņš divreiz izbēga no cietuma. Kad viņu notvēra pēc otrās izbēgšanas, Bundijs bija izdarījis vēl piecas slepkavības. 1979. gada 23. jūlijā viņam piesprieda nāvessodu, kuru izpildīja tikai teju pēc desmit gadiem.

marts

Deivids Berkovits, Sema dēls

"Es negribēju nodarīt viņām sāpes. Es vienkārši gribēju viņas nogalināt."

Berkovits piedzima

1953. gada 1. jūnijā Ņujorkā. Māte no viņa atteicās, un bērnu pieņēma audzināt Natans un Perla Berkoviti. Kad puikam bija 14 gadi, audžumāte nomira ar vēzi. Pēc atgriešanās no armijas puisis sāka meklēt īsto māti un tad arī uzzināja, ka ir ārlaulības bērns. Tas viņu iedzina depresijā. Berkovits pirmo slepkavību pastrādāja 1976. gadā — laikā, kad dzīvoja Jonkersā, kur strādāja pastā. Viņš sevi dēvēja par "Sema dēlu" un uzbruka jauniem cilvēkiem. Maniaka otra iesauka bija "44. kalibra slepkava" — tieši ar šāda kalibra ieroci viņš pastrādāja asiņainos darbus. Vienā vasarā viņš nogalināja sešas meitenes un septiņus cilvēkus smagi ievainoja. Policija ilgi nevarēja tikt Berkovitam uz pēdām. Slepkava kļuva "slavens" arī ar vēstulēm, kuras atstāja uz upuru līķiem. Lai atrastu maniaku, policija pat lūdza palīdzību slavenam magam. Beigu beigās viņu notvēra. Pratināšanā Berkovits paziņoja, ka par visām slepkavībām jāatbild Semam. Vēlāk noskaidrojās, ka slepkava ar to domā savu kaimiņu Semu Karru. Maniaks skaidroja, ka pavēles nogalināt saņēmis no viņa suņa.

aprīlis

Džons Veins Geisijs

"Par mani sarakstītas 11 grāmatas cietos vākos, 31 mīkstos, divi scenāriji, uzņemta viena filma, viens uzvedums Brodvejā, sarakstītas piecas dziesmas un 5000 rakstu."

Geisijs pazīstams kā klauns Pogo, kas nogalināja 33 zēnus. Slepkava piedzima 1942. gadā Čikāgā. 1968. gadā viņam par 18 gadus veca pusaudža izvarošanu piesprieda 10 gadus cietumsoda. Salīdzinoši drīz Geisijs tika brīvībā. Pirmo slepkavību viņš izdarīja 1972. gadā; pēc diviem gadiem — vēl viens upuris. 1975. gadā Geisijs sāka nodarboties ar labdarību — uzstājās bērnunamos klauna Pogo tēlā. Drīz vien cits pēc cita sāka pazust pusaudži, kas strādāja pie viņa. Vēlāk policisti Geisija mājas pagrabā atrada 27 līķus. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka Geisijs nogalinājis vēl sešus cilvēkus, kuru mirstīgās atliekas iemetis netālajā upē. Viņam piesprieda nāvessodu.

maijs

Džefrijs Deimers, Milvoki kanibāls

"Esmu vienkārši ļauns murgs. Es biju ļauns murgs ilgu laiku, pat pēc tam, kad mani notvēra. Gadiem ritot, kļūst redzams, ka manas smadzenes bija piepildītas šausmīgām, briesmīgām domām un ideāliem. Kāds murgs!"

Deimers nogalināja 17 vīriešus. Pirmajam upurim, kurš patrāpījās viņam ceļā, izdevās aizbēgt un par notikušo paziņot policijai. Deimera dzīvoklī kratīšanā ledusskapī atrada nogrieztas cilvēku galvas un izņemtus iekšējos orgānus, sētā — galvaskausus, kaulus un citas atliekas, pat dažus veselus skeletus. Skābes mucā bija vēl trīs ķermeņi. Likumsargi vēl atrada neskaitāmas fotogrāfijas — maniaks bija fotografējis visas savu upuru mocības. Deimers nogrieza nogalinātajiem cilvēkiem sejas, lai no tām pagatavotu maskas. Maniaks centās radīt zombiju, kurš viņam pilnībā pakļautos, — dažreiz viņš ar narkotikām upurus noveda bezsamaņā, tad galvaskausā izurba caurumu, pa kuru ielēja skābi vai karstu ūdeni. Parasti upuris pēc šīm eksekūcijām nomira, bet viens no vīriešiem izdzīvoja un kādu laiku pat varēja staigāt. Deimeru arestēja 1991. gadā. Gadu vēlāk viņam izpildīja nāvessodu.

jūnijs

Ričards Ramiress

"Jūs pataisījāt mani slimu, idiņi. Es atriebšos. Lucifers dzīvo katrā no mums."

Ramiress piedzima 1960. gadā Elpaso Teksasā un jaunībā kļuva par toksikomānu. 1984. līdz 1985. gadam viņš veda mājās nepazīstamus cilvēkus un nogalināja. Vīriešus nodūra ar nazi vai nošāva ar pistoli, sievietes piekāva, izvaroja un tad nogalināja. Bērnus viņš izvaroja viņu mājās vai nolaupīja un pēc tam izvaroja, spīdzināja. Līdz 1985. gada 31. augustam, kad viņu arestēja, Ramiress bija nogalinājis vismaz 14 cilvēkus. 1989. gada 20. septembrī viņu atzina par vainīgu 13 slepkavībās un 30 citos noziegumos. Viņam piesprieda nāvessodu gāzes kamerā. Viņš joprojam gaida nāvessoda izpildi Sankventinas cietumā.

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma kanibāls Niko Klo kļuva par slavenu mākslinieku. viņš gleznojis ne mazāk slavenus maniakus 2007. gada kalendāram. šoreiz — maniaki otrajā pusgadā

jūlijs

Otiss O"Tūls

"Ja es visu laiku būtu savā prātā, tas nekad nebūtu noticis. Biju kaifā, vienkārši mežonīgs un neprātīgs, saprotiet?"

O"Tūls slepkavoja kopā ar Henriju Lī Lūkasu. Abi draugi bija sātanisti, kas praktizēja kanibālismu un nekrofiliju. Parasti viņi upuri izvaroja, nogalināja un veica dzimumaktu ar līķi, pēc tam no miroņa gaļas gatavoja ēdienu.

1983. gadā Lūkasu arestēja aizdomās par Keitas Ričas slepkavību. Tiesu ekspertīzē konstatēja, ka maniakam ir problēmas ar psihi un epilepsija. Lūkass atzinās neskaitāmos noziegumos. Viņa vaļsirdīgā stāsta dēļ policija atrada simtiem līķu. Tiesa Lūkasam piesprieda mūža ieslodzījumu, un 1999. gadā viņu līdz nāvei piekāva kameras biedri. Savukārt O"Tūls nomira ar aknu cirozi uzreiz pēc sprieduma pasludināšanas.

augusts

Edvards Geins

"Katram cilvēkam ir savi hobiji," Geins atbildēja, jautāts, kāpēc aplaupījis kapvietas un pārnesis līķus uz savu saimniecības māju.

Geins piedzima 1906. gada 27. augustā Viskonsinas štatā. Bērnībā viņš aizrāvās ar nekrologu lasīšanu un pastaigām pa kapsētu. Tiek lēsts, ka uz Geina sirdsapziņas ir vismaz desmit slepkavību, tomēr tiesā neizdevās pierādīt viņa vainu divos noziegumos. 1957. gadā policija veica kratīšanu viņa dzīvoklī un atrada sievietes līķi bez galvas; upuris bija pakārts kā kautķermenis pie sienas. Geina fermā bija daudz miroņu, lielākā daļa atstiepti no kapsētas. 1958. gadā maniaku nosūtīja uz psihiatrisko klīniku, pēc ārstēšanas — uz cietumu. Geins nomira cietumā 1984. gadā ar vēzi.

septembris

Ričards Čeizs

"Pirmo reizi es nogalināju nejauši. Otro — cilvēkam bija pārāk daudz naudas, un man skauda."

Čeizs piedzima 1950. gadā. Pirmo cilvēku viņš nošāva 1977. gadā Sakramento. Nākamajā gadā Čeizu arestēja. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka maniaks nogalinājis dzīvniekus, dzēris to asinis, lai iegūtu spēku, jo viņu mocīja impotence. Čeizam piesprieda nāvessodu, bet viņš pamanījās dzīvi beigt, cietuma kamerā izdarot pašnāvību.

oktobris

Alberts Fišs jeb Pelēkais vīrs

"Es satrūkstos no domas, ka nomiršu uz elektriskā krēsla. Tas būtu augstākā mērā aizraujoši. Tas ir vienīgais, ko nekad neesmu izmēģinājis."

Fišs piedzima 1870. gadā. Līdz 15 gadu vecumam viņš čurāja gultā un uzbudinājās, kad audzinātāja sita viņam pa dzimumorgāniem. Vēlāk viņš piespieda savus bērnus sist viņu pa dzimumorgāniem līdz asinīm. Pirmais spriedums Fišam tika nolasīts 1902. gadā par 800 dolāru zādzību veikalā, kur Fišs strādāja par remontstrādnieku. 1934. gada novembrī viņu arestēja par 11 gadus vecas meitenes slepkavību, kas bija paveikta pirms sešiem gadiem. Izrādījās, ka viņš upuri sadalījis un daļu gaļas apēdis. Fišu noķēra pēc tam, kad viņš nogalinātās meitenes mātei bija aizsūtījis vēstuli, kurā atzinās slepkavībā. Tiesā viņam inkriminēja vairāk nekā 100 bērnu izmantošanas gadījumu, bet Fišs paziņoja, ka to bijis ap 400. Tieši cik bērnu viņš nogalinājis, nav zināms, pēc izmeklēšanas rezultātiem — 7—15. Fišam tika piespriests nāvessods uz elektriskā krēsla.

novembris

Daniels un Manuela Rudi

"Es saņēmu pavēli ziedot cilvēci Sātanam," apgalvo Daniels Ruds.

Gerijs Heidniks

"Gerijs kolekcionēja seksuālos vergus. Vēl viņam bija sieviete pavadā — viņš to baroja ar maizi un suņu barību. Seši vergi nomira badā. Viņš mēdza sajaukt līķa gaļu ar suņu barību un baroja vēl dzīvos vergus," Geriju raksturo Niko Klo.

Pīters Kartens

"Pīters mīlēja dzert asinis. Viņš bija seksuāls sadists..." (Niko Klo)

Artūrs Šovkross

"Artūrs apēda divas vjetnamiešu meitenītes..." (Niko Klo)

Ričards Speks

"Viņš nomira Ziemassvētku vakarā savā kamerā. Iemesls — antidepresantu pārdozēšana." (Niko Klo)

Īens Bredijs un Karls Pancrams

"Kad gāju projām, viņa smadzenes tecēja ārā pa ausīm. Viņš nekad nebija bijis beigtāks, kā toreiz," — Pancrams par 11 gadu veca nēģerēna nogalināšanu.

decembris

Niko Klo jeb Parīzes vampīrs

Francūzis Niko Klo piedzima 1972. gada 22. martā Kamerūnā. Viņa tēvs bija bankas klerks, māte — mājsaimniece. Tēva darba dēļ ģimene bija spiesta bieži pārcelties no vienas vietas uz citu. Niko vēlāk teica, ka viņam bijusi normāla ģimene, tikai viņš neesot varējis atrast draugus, savukārt vecāki neesot pievērsuši viņam nekādu uzmanību.

Jau agrā jaunībā Niko aizrāvās ar okultismu; viņam tuva bija nāves tēma. "Es neskaitāmas stundas pavadīju, lasot grāmatas par vampīriem un vilkačiem. Īpaši mani saistīja šumeru dieva Pazuzu statuete. Es to atradu grāmatā, ko vecāki bija iegādājušies Anglijā. Man tā simbolizēja senumu un spēku — to, ko es cienīju. Vairākus gadus vēlāk redzēju filmu "Eksorcists", kas vēl vairāk kāpināja interesi par okultismu," stāstīja Niko.

Antisociālo dzīvi viņš sāka ar darbu morgā. Niko izgrieza līķiem dažādus orgānus, ēda tos vai izmantoja sava dzīvokļa izdaiļošanai. "Pie līķiem viens paliku pēc autopsijas, jo manos pienākumos ietilpa aizšūt tos. Tad sāku ēst muskuļu audus, kas bija nogriezti no līķiem. Pirms tam vienmēr pārbaudīju mirušo medicīniskās kartes. Kāds miesnieks man pastāstīja, ka gaļa visgardākā ir trīs četras dienas pēc nāves. Man patika mans darbs. Nereti nedaudz gaļas aiznesu mājās, lai pagatavotu, tomēr vislabāk man garšoja jēla gaļa. Lielie un garšīgie muskuļi bija uz muguras un gurniem, uz krūtīm gan bija tikai tauki. Cilvēki bieži jautā, par ko es domāju, kad pirmo reizi piepildīju sapni par kanibālismu. Ja godīgi — "Vau! Tagad es esmu kanibāls! Super!"

1994. gada 15. novembrī Niko tika arestēts aizdomās par Terija Buržovjē slepkavību. Niko un homoseksuālists Terijs iepazinās internetā. "Es sarunāju ar Teriju tikšanos ap pusnakti un līdzi paņēmu 22. kalibra ieroci, ko paslēpu zem žaketes. Kad ierados norunātajā vietā, vienistabas dzīvoklī, piezvanīju pie durvīm un pateicu izdomāto vārdu, ar kuru iepazināmies čatā. Terijs atvēra durvis, un, kamēr viņš tās vēra ciet, izvilku ieroci. Paskatījos viņam sejā tieši tobrīd, kad viņš ieraudzīja ieroci pie savas acs. Nospiedu gaili, un viņš nokrita uz paklāja ar seju uz leju, nepateicis ne vārda. Tas bija patiešām baisi. Viss notika kā palēninātā filmā. Skatījos, kā viņa asinis sūcas paklājā. Pēc brīža nolēmu palūkoties, kāda izskatās istaba. Kad atgriezos, konstatēju, ka Terijs joprojām kustas un izdala milzu troksni, it kā elpotu caur caurulīti. Izšāvu vēlreiz, šoreiz pakausī. Šāvu vēl pāris reižu, bet viņš joprojām bija dzīvs un trokšņoja... Pēc laika devos uz virtuvi, kur atradu dažus pīrādziņus. Apsēdos istabas kaktā un parādīju viņam, ka ēdu. Paēdu un nolēmu pēc iespējas ātrāk no turienes tikt prom. Pēdējo reizi izšāvu viņam mugurā un ar milzīgu puķupodu sašķaidīju viņa galvu. Pēc tam notīrīju savus pirkstu nospiedumus, pievācu Terija čeku grāmatiņu, kredītkarti, maku un autovadītāja apliecību," — tā par slepkavību stāsta Niko. Vēlāk viņš atzinās, ka izracis līķus no kapiem, nogriezis tiem dažādus locekļus un ēdis. Viņš mēdzis apmeklēt arī lopkautuves, lai sadabūtu asinis.

Niko tika piespriests 12 gadu ieslodzījums, taču jau pēc septiņiem gadiem — 2002. gada 22. martā, tieši dzimšanas dienā — Niko pirms termiņa tika atbrīvots no ieslodzījuma. Un kļuva par mākslinieku.

Autors: IEVA ZEMĪTE

Publicēšanas datums: Piektdiena, 2006. gada 3. novembris.

Rubrika: Brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" (40. lpp.)

TREITONS ČEIZS

SKAIDROJA PĒC NOTVERŠANAS

Ričards Treitons Čeizs piedzima 1950. gada 23. maijā. Pirmo kaķi viņš nogalināja desmit gadu vecumā. Vēlāk, jau būdams pusaudzis viņš slepkavoja kaķus, dzēra, smēķēja marihuānu un radīja sev visādas nepatikšanas. Puisim bija ļoti stingrs tēvs, kurš nepārtraukti strīdējas ar māti un jaunākā māsa. 18 gadu vecumā Čeizs sāka risinat savas impotenteces problēmas. Psihologa slēdziens bija viennozīmīgs, – impotences iemesls slēpjas pastāvīgajā depresijā un agresīvajā uzvedībā. Pēc diagnozes rezultātu saņemšanas Čeizs pārcēlās dzīvot atsevišķi no vecākiem. Nedaudzi viņa tuvākie draugi pamanīja, ka jaunietis kļuvis dīvains. Reiz viņš aiznagloja bēniņu durvis, jo no turienes ārā nākot citplanētieši. Čeizs sev apkārt ievēroja dažādas zīmes un likumsakarības, kam viņš pievērsa ļoti lielu uzmanību. Kādu dienu viņš pat tika nogādats Sakramento slimnīcas ķirurģijas nodaļā, pēc mēģinajuma sev atvērt miega artēriju. Pacients sūdzējās, ka kāds iemitinājies viņa plaušās un tāpēc viņš kļuvis impotents. Pēc vispārējas izmeklēšanas psihiatri noteica diagnozi – paranoidālā šizofrēnija. Čeizam ieteica iziet ārstēšanās kursu un pēc trīs dienu noturēšanas slimnīcā, ļāva iet. Viņš atgriezās mājās pie savas mātes. Pēc atgiešanās mājās jauneklis sāka lietot narkotikas, un dzīvojot hipohondriķa dzīvesveidu lēnām izdila. Viņš sāka domāt,ka māte ēdienam pievieno indi. Pēc kāda laika vecākiem apnika auklēties ar prātu izkūkojušo dēlu, un tēvs to izdzina no mājas. Čeizs atkal sāka dzīvot viens. Viņs iemanījās noķert trusīšus; uzšķērda tos, izņēma iekšējos orgānus, sajauca ar asinīm, samala blenderī un dzēra šo spēcinošo dzērienu. Kādu dienu pēc kokteilīša viņam palika slikti un Čeizs nolēma, ka kokteilis pārvērties par skābi, kas izdedzinās viņam kuņģi. Patiešibā tā bija parasta saindēšanās. Savā prāta aptumsumā Čeizs uzbruka kādam garāmgājējam, kā rezultātā nokļuva psihiatriskajā klīnikā ar diagnozi - šizofrēnija. Ārsti uzskatīja, ka pacienta psihozēs vainojamas narkotikas. Čeizs pamanījās aizbēgt no slimnīcas un kad viņu atrada, pamukušais pacients sēdēja savas mātes majās ar sadalīta trusīša līķi rokā. Viņu nogādāja garīgi atpalikušo klīnikā, kur jaukais pacients ieguva palamu “Drakula”. Viņš pilnībā attaisnoja šo palamu, kad viņa palātā atrada divus beigtus baložus. Ārsti uzskatīja, ka Čeizs nav bīstams apkārtējiem cilvēkiem un izlaida šo jauko zēnu no klīnikas uz pārbaudes laiku ar noteikumu, ka viņam nepieciešama kontrole. Čeiza māte noīrēja dēlam atsevišķu dzīvokli un apmaksāja viņa rēķinus.

LIELĀKU MEDĪJUMU GAITĀS

Vēl lāga nepaguvis iedzīvoties jaunajā miteklī Čeizs sāka mocīt un nogalināt kaķus, suņus un trušus. Maniaks dzēra šo dzīvnieku asinis. Viņš ķēra kaimiņu mājdzīvniekus un reiz, pat piezvanīja pie nāburgu durvīm, lai apstāstītu, ko izdarījis ar viņu suni. Čeizs iegādājās pistoli un bisi un sāka trennēties šaušanā. Neraugoties uz to, ka viņš dzēra zāles neviens viņu nekontrolēja, lēmumus, kad dzert zāles pieņēma viņa māte. Pārbaudes laiks beidzās1977. gadā un Čeizs varēja darīt ko vēlas. Reiz viņa māte, kas negaidīti bija nolēmusi apciemot savu dēlu, redzēja jocīgu ainiņu: viņas atvase nometa beigtu kaķi uz grīdas pārplēsa dzīvnieku uz pusēm un sāka kāri dzert asinis. Visa viņa seja bija nosmērēta asinīm. Māte par redzēto nevienam nebilda ne pušplēsta vārda. 1977. gada 3. augustā Nevadas štatā, netālu no Piramīdas ezera, policisti atrada smiltīs iestigušu automašīnu “Ford Rančero”. Līdzās mašīnai gulēja divas bises, asiņains vīriešu apģērbs un plastmasas maisiņā bija aknas. Līdzās šai kompozīcijai, viscauri nosmērējies ar asinīm, gulēja kā no mātes miesām nacis, neviens cits, kā Čeizs. Viņš mēģināja bēgt no policistiem, taču tika notverts. Visu aizdomīgo skatu maniaks izskaidroja šādi – visas asinis iztecēja no maisiņa, kurā ir govs aknas.

Pamazām viņš sāka kļūt vēl dīvaināks. Nobruņojās ar ieročiem un baidījās no citiem cilvēkiem, ar īpašu degsmi lasīja rakstus par slepkavībām un vardarbību un slīga aizvien dziļāk savās asiņainajās fantāzijās.

1977. gada 9. decembrī 51 gadus vecais Embrozijs Grifins ar sievu atgriezās no iepirkšnās. Laulātā draudzene izvilka no bagažnieka paku ar kartupeļiem un devās mājas virzienā. Embrozijs paņēma atlikušās mantas un sekoja sievai. Taciņas vidū vīrs pekšņi saļima un sieva, kas izdzirdēja vieglu plaukšķi tā arī nesaprata, kas noticis. Patiesību viņa uzzināja drīz – viņas vīrs bija pirmais “vadītāja – mednieka” upuris. Liecinieku nopratināšana nedeva nekādus rezultātus. Viens no Grifinu bērniem, kurš tobrīd vizinājās ar riteni paziņoja, ka pie mājas redzējis brūnu “Pontiac Trans”. Zēnu pat pakļāva hipnozei, lai noskaidrotu mašīnas numuru - 219 EER, tomēr izmeklēšanai nebija rezultātu. Standarta policijas pārbaudes rezultātā izdevās atrast kādu sievieti, kura apliecināja, ka 27. decembrī, kāds apšaudījis viņas virtuvi. Visi šāvieni bija raidīti no 22 kalibra bises, tāpēc policisti konstatēja, ka Grifina nāvē un virtuves apšaudē vainīga viena un tā pati persona.

Čeiza kaimiņiene Daunija Larsone pamanīja, ka gados jaunais vīrietis, kas dzīvo viņai iepretī, ļoti bieži nes mājās dzīvniekus, taču viņa ne reizi nebija redzējusi, ka tie tiktu iznesti no viņa dzīvesvietas. 1978. gada 11. janvārī abi kaimiņi sakrējās koridorā un Čeizs palūdza Larsonei cigareti. Kad viņa pasniedza prasīto maniaks saņēma viņu aiz elkoņa. Tikai, kad sieviete atdeva visu paciņu, Čeizs atlaida viņas roku. Divas nedēļas vēlāk Žanete Leitona savā pagalmā pamanīja kādu garmatainu jaunu cilvēku, kurš mēģinaja atvērt aizvērtās parādes durvis, kad tas neizdevās, jauneklis pārbaudīja logus, kas arī bija ciet un devās uz melno durvju pusi. Žanete ātri atrāva durvis viņam pie deguna un uzstājīgi paskatījās viņam acīs. Jauneklis nereaģēja, ielika lūpas kaktiņā cigareti, aizsmēķēja un aizgāja. Vēlāk, uz tās pašas ielas, tikai nedaudz tālāk, Roberts un Barbara Edvardsi atgriezās mājās no iepirkšanās, kad izdzirdēja mājā troksni – kāds bija ielavījies viņu mājā. Viņi izdzirdēja, ka aizcērtas mājas aizmugurējās durvis un uz ielas iznāk kāds nepatīkama izskata tips. Roberts mēģināja viņi apstādināt, bet noaugušais pinkainis metās bēgt. Atbraukušie policisti rēķinajās ar to, ka konstatēs ielaušanos un zādzību, bet nekas tāds nebija. Iebrucējs bija piečurājis drēbju skapi un izkārnījies bērnu istabā. Savukārt Čeizs turpināja savu ceļu ielūkojoties nejauši izraudzītās mājās, līdz iegāja namā ar numuru 2360.

GALVA ŪDENS VANNĀ

Visticamāk, ka arī Valliju ģimenes māju Čeizs izvēlējās nejauši. Tobrīd mājas bija 22 gadus veca Terēza Vallija. Viņa bija trešajā grūtniecības menesī. Čeizs ielavījās mājā un divas reizes izšāva un sievieti. Pirmā lode trāpīja rokā, otra kājā, Terēza paklupa un slepkava piegājis pie viņas iešāva lodi pakausī. Līķi, atstājot uz grīdas asiņainu sliedi, viņš pa visu māju aizvilka uz guļamistabu. Tad virtuvē paņēma nazi, miskastes maisu un tukšu jogurta iepakojumui...

Ap sešiem majās parnāca Deivids Vallijs. Viņš bija manāmi izbrīnījies, kad visā majā nav iedegta gaisma. Māja grima tumsā un iekšā skanēja klusināta mūzika. Kad Deivids ieslēdza gaismu, viņš ieraudzīja asiņainu miskastes maisu un sāka nervozēt. Vīrietis devās tālāk pa asiņainajām pēdām, kas veda uz guļamistabu. Iegājis guļamistabā viņš sāka kliegt.... Gultā gulēja viņa sieva. Džemperis bija sadīrāts, apakšveļas nebija, viņas kreisā krūts bija sagriezta vairākās daļās, no atvērta krūšukurvja bija izņemtas zarnas, aknas un nieres. Terēza bija arī izvarota. Līdzās metājās asiņainā jogurta kastīte, kas radīja iespaidu, ka no tās dzertas asinis. Pēc ši šausminošā notikuma pagāja divas dienas. Netālu no Valliju mājas tika atrasts beigts kucēns. Par šo atradumu saviem vecākiem pastāstīja bērni, kas rotaļājoties bija uzgājuši nogalināto dzīvnieku. Nāca gaismā, ka divus kucēnus esot iegādājies jocīgs jauns cilvēks ar Ford Račero.

27. janvārī Evelīna Mairota sēdēja savās mājās ar savu māsas dēlu, kuram bija gads un astoņi mēneši. Viņas draugs, Dens Meredins, nespēja viņu sazvanīt un aizsūtīja Evelīnas sešus gadus veco dēlu pakatīties, kas noticis. Zēns neatgriezās un Dens aizsūtīja turp meitu, kas pārnāca un paziņoja, ka nams ir aizslēgts. Tikai no rīta puses Evelīnas tuvinieki sāka domāt, ka kaut kas nav kārtībā un Dens izlauza mājas ārdurvis. Koridoris bija pieliets ar asinīm. Vanna bija pilna ar asiņainu ūdeni un tajā peldēja Evelīnas galva. Kāds to bija nogriezis ar elektrisko zāģi un ielicis vannā. Evelīnas ķermenisgulēja gultā ar izplestām kājām. Viņas vēdera dobums bija atvērts un iekšas izņemtas ārā. Viņas dzimumorgāni bija sagriezti līdz dzemdei, kas bija sadurta ne mazāk kā sešas reizes. Asiņu pleķi norādīja uz to, ka maniaks bija izmantojis kādu trauku, lai savāktu asinis. Iekšējie orgāni bija sagriezti, bet taisnā zarna bija piepildīta ar spermu. Līdzās policija atrada arī divus asiņainus nažus. Otrā istabas stūrī gulēja zēna līķis. Kā vēlāk noskaidrojās, Čeizs viņu bija nogalinajis vannas istabā, ar diviem tuviem šāvieniem galvā, kad dzēra Evelīnas asinis. Maniaku bija izbiedējis klauvējiens pie durvīm. Slepkava atstāja savu asiņaino apavu nospiedumus uz grīdas un tie sakrita ar tiem, ko policija bija atradusi Valliju mājā. Kāda 11 gadus veca meitene pastāstīja, ka netālu redzējusi apmēram 20 gadus vecu cilvēku ar gariem kastaņkrāsas matiem.

No mājas pagalma bija pazudia Dena sarkanais “Universal” un kopā ar mašīnu arī zīdainis. Mašīnu, bez atslēgas, atrada dažus kvartālus tālāk no slepkavības vietas. Policijai vēl bija cerības, ka bērns ir dzīvs. Tobrīd neviens vēl nenojauta, ka no slepkavības vietas līdz maniaka mājai ir pāris kvartālu attālumā. Lietu savā pārziņā pārņēma FIB aģenti, kuri izstrādāja maniaka psiholoģisko portretu – maniaks slimoja ar personības dalīšanos, viņš necentās slēpt pierādījumus un atstāja milzums pēdu un pirkstu nospiedumu. Arī dienā slepkava staigāja ar asiņim nosmērētām drēbēm, viņš nedomāja par sekām. Tika ņemts vērā, ka abas zvērīgās slepkavības bija izdarītas viena otrai līdzās, kas vedinaja uz domām, ka viņš pārvietojas kājām un iespējams dzīvo netālu. Tāpat bija skaidrs, ka slepkavības turpināsies. Aģenti Reslers un Vorpeidžers zināja, ka noziedznieks ir vājas miesas būves. Viņi bija parliecināti, ka pierādījumus atradīs pie vainīgā mājas. Pieņemot, ka slepkavam varētu būt bagāta slimību vēsture likumsargi parbaudīja arī šo versiju. Viens bija skaidrs slepkava slimo ar paranoju un viņš ir maniaks.

DRAKULAS ASIŅAINĀ PILS

Dienā, kad Roberts Edvards gandrīz aizturēja slepkavu savā mājā, ar Nensiju Holdenu uz Barensa ielas atgadījās dīvains notikums. Nensija iegāja tirdzniecības centrā, kur viņu gluži negaidīti uzrunāja kalsns garmatains jauneklis. “Kas sēdēja uz motocikla, kad Kurts sasitās?', jautāja klāt pienākušais dīvainis. Nensija bija šokā. Desmit gadus atpakaļ viņa pazina zēnu vārdā Kurts, kurš tiešām bija cietis avārijā. Jautātājā bija kas pazīstams, tāpēc viņa jautāja kā viņu sauc un atbilde bija – Riks Čeizs. Viņa bija pārsteigta, jo šis cilvēks nebija līdzīgs tam, kuru Nensija pazina skolas laikā. Viņa bija dzirdējusi runas, ka Riks lieto narkotikas, un skatoties uz viņu sieviete saprata, ka tā ir taisnība. Viņš bija netīrs un runājot nervozi mētāja rokas. Kamēr Nensija runāja ar bijušo skolas biedru ar acīm viņa meklēja zieju no veikala. Viņai izdevās izsprukt no tirdzniecības centra un kamēr Čeizs aizkavējās kasēs, Nensija ieleca mašīnā un aizbrauca. Neilgi pēc šīs tikšanās televīzijā un presē parādījās maniaka portrets. Policija meklēja vīrieti, kurš nēsāja oranžas krāsas slēpju jaku, tieši tādu, kādu Nensija bija redzējusi mugurā Čeizam runājos ar viņu veikalā. Nensija savas aizdomas paziņoja policijā. Gandrīz vienlaicīgi ar šo paziņojumu policija saņēma arī ballistikas rezultātus, kas apstiprināja, ka pusautomātisko 22 kalibra pistoli decembrī iegādājies Ričards Trentons Čeizs. Pēc Nensijas paziņojuma policisti pārbaudīja slepkavas slimības vēsturi. Viņa māte pastāstīja, ka Čeizs visu laiku lietojis LSD un nekad neesot laidis viņu pie sevis dzīvoklī. Aresta dienā Čeizs izlikās, ka nav mājās un neatvēra durvis, arī policisti izlikas, ka aiziet. Pēc kāda laika slepkava izgāja no mājas un viņam mugurā bija jau zināmā oranžā jaka, kas bija notašķīta ar asinīm. Dīvainā kārtā brīdī, kad policija pateica, ka viņš ir arestēts, Čeizs mierīgi ļāva uzlikt roku dzelžus un iesēdās policijas mašīnā. Viņa kabatā bija pistole, kuru viņš pat nemēģinaja izmantot. Kamēr maniaks sniedza liecības iecirknī, tika pārmeklēts viņa dzīvoklis, kurā atrada pazudušā bērna apģērbu. Pats dzīvoklis izskatījas baisi pretīgs. Tur valdīja pustumsa Visapkārt bija izmētātas asiņainas lupatas un papīri. Pilnīgi visas mēbeles, sienas, logi un pat produkti bija nosmērēti ar nožuvušām un svaigām asinīm. Pie tam tas viss drausmīgi smirdēja. Virtuvē policija atrada dažus kaulus, bet ledusskapī katliņos bija saliktas dažādas cilvēka ķermeņa daļas. Atsevišķā traukā bija ieliktas cilvēka smadzenes. Uz galda stāvēja asiņains mikseris, kurā puva cilvēka miesa un līdzās mētājās dzīvnieku paliekas. Dzīvokļa sienas bija apkarinātas ar dažādu cilvēku orgānu fotogrāfijām un sludinājumiem, kuros cilvēki pārdeva suņus un kaķus. Dzīvoklis bija piepildīts ar grāmatām par medicīnu, anatomijas atlasiem, un citām lietām. Uz galda atrada arī Čeiza asiņaino dienasgrāmatum kurā uz dažām lapām bija rakstīts “šodien”. Šī atzīme greznojās arī tie tā datuma, kurā nogalināja Valliju un Mairotu. Dienasgrāmatā bija saplānota 'dienas kārtība' gadu uz priekšu un veikti 44 ieraksti. Sākuma Čeizs visu noliedza, un apgalvoja, ka nogalinājis tikai dažus kaķus. Lai veiktu analīzes no maniaka jakas, matiem un zābakiem noņēma paraugus. Ekspertīzei bija nepieciešams paņemt asinis arī no Čeiza, taču šeit policija saskārās ar spīvu pretestību.

CITPLANĒTIEŠI IZSŪCA NO MANIAKA SPĒKUS

Arī maniaka māte neizcēlas ar skaidru saprātu. Viņa bija pārliecināta, ka dēls dzēris dzīvnieku asisnis, jo viņam bijis novājināts organisms. 24. martā kādas baznīcas sargs atrada kasti, kurā bija pazudušā zēna Deivida Pfeifera līķis, kas bija daļēji mumificējies. Čeiza advokāts iesniedza tiesā lūguma par sava klienta nepieskaitāmību, savukārt apgabala prokurors pastāvēja uz viedokļa, ka noziedznieks apzinājies ko dara. Maniaku izmeklēja 12 dažādi psihiatri. Čeizs atzina, ka nav darījis labus darbus nogalinot tik daudz cilvēkus, viņš sāka baidīties, ka mirušie saks nākt pie viņa. Patiesībā neviens nezināja, ko viņš jūt, bet maniaks bija pārliecināts, ka asinis ir viņa zāles. Tiesa sākās 1979. gada 2. janvārī. Čeizu apsūdzēja sešās slepkavībās. Jāteic, ka tiesā viņš atgādināja īstu driesmoni – Čeizs bija zaudējis svaru un svēra 48 kilogramus, vaigi bija iekrituši un zem acīm rotājās zili loki. Viņs atzinās, ka dzēris Terēzes Vallijas asinis, nogalināijis bērnu un nogriezis viņam galvu, tiesājamais bērnu neuzskatīja, par cilvēku, bet par, ko tieši viņš nepateica. Čeizs domāja, ka asiņu dzeršana atjaunos viņa potenci, stāstīja par savām seksuālajām neveiksmēm un ar to saistītajiem pazemojumiem. 1978. gada 8. maijā pēc piecu stundu ilgas apspriedes tiesas piesēdētāji teica gala vārdu – Čeizam jāmirst gāzes kamerā. Nedaudz atkāpjoties no šī maniaka nožēlojamās dzīves pēdējiem mirkļiem, vēl jāpakavējas viņa domās. Proti, Čeizs uzskatīja ka kopš 1976. gada viņam sākušas izžūt asinis, tāpēc bija jādzer citu būtņu asinis. Pēc 1977. gada viņa saprāts jau bija stipri sašķobījies. Kādu dienu viņš apšaudīja kaimiņu garāžu, jo no tās skanēja pārāk skaļa mūzika. Vienam no psihiatriem viņš sacīja, ka pirmo slepkavību izdarījis tapēc, ka māte nav uzaicinājusi kopā svinēt Ziemassvētkus. FIB aģentiem Čeizs pastāstīja, ka ir izstrādājis personīgo teoriju, - katrā mājā ir ziepju trauks. Ja paceļot ziepes zem tām ir sauss, viss ir kārtībā. Savukārt, ja zem ziepēm ir slapjš, tas nozīmē, ka cilvēkam izžūst asinis. Spēks un enerģija pamet ķermeni. Kaut arī Čeizs nebija ebrejs, viņš apgalvoja, ka par Dāvida zvaigznes nēsāšanu viņu izseko nacisti, kas saistīti ar citplanētiešiem, kuri ar telepātijas palīdzību izsūc no viņa asiņim dzīvības spēkus. Citplanetieši esot visu laiku apkārt Čeizam un, lai tos pamanītu FIB, apkārt viņam jāuztāda radari. Kādu dienu viņš atteicās ēst makaronus ar sieru un pieprasīja, lai ēdienu parbauda un noskaidro vai tajā nav inde. 1980. gadā tieši Ziemassvētku rītā cietuma apsargs atrada Čeizu guļam bez dzīvības savā kamerā. Līķa sekcijā atklājās, ka viņš miris no prethalucionāciju medikamentu pārdozēšanas. Iespējas viņš bija iekrājis zāles, lai iedzertu nāvējošu devu.

2007.

Vakara Ziņas

Atbalss mūsdienās: Pagājušā gadsimta seksuālā revolūcija nobrieda apstākļos, kad kultūras attīstību raksturoja tendence atdalīt jūtas no saprāta. Revolūcijas turpinājums – homoseksuālisma invāzija.

Pasaule bija nobriedusi lēcienam 20.gs. 60. gados. Pārspīlētais uzsvars publiskajā telpā uz jūtām kā augstāko ideālu izvirzot romantiku un mīlestību, gribot negribot sagatavoja ceļu nākošajam solim – neapvaldītai, hedonistiskai izjūtu baudīšanai. Tā bija izprieca, ko jau meklēja pašas izpriecas dēļ, pat tad, kad tā nebija saistīta ar jūtām vai emocijām.

Miesaskāre pār jūtām

1953. gadā Hjū Hefners sāka izdot žurnālu Playboy. Nekaunīgs savā hedoniskumā, šis izdevums deva sākotnējo stimulu 60. gadu seksuālajai revolūcijai. Cits veicinošs faktors izrādījās pretapaugļošanās tablešu ieviešana un to masveida tirdzniecības uzsākšana. 1960. gada maijā ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprināja tirdzniecībai līdzekli, par kuru tika uzskatīts, ka tam bijis lielāks iespaids uz amerikāņu kultūru nekā jebkuram citam medikamentam šīs tautas vēsturē. Minētais preparāts iededzināja feminisma un abortu legalizācijas kustību ugunskurus un rosināja atklātāku attieksmi pret seksu. Seksuālo aktivitāšu atdalīšana no prokreācijas, ko sekmēja pretapaugļošanās tablešu ieviešana, izraisīja sekseksploziju.

Morāle aizkadrā

Hipiju kustība un studentu nemieri, kas 60. gados gluži kā viesuļvētra pāršalca Ameriku un visu pasauli, kļuva par simboliem prasībai pēc pilnīgas seksuālās brīvības. Kāds revolucionārs sauklis, kas tika uztriepts uz Sorbonnas universitātes sienām Parīzē, īsi, bet skaidri izsaka šī anarhiskā gara būtību – Defense d’interdire (Aizliegts aizliegt). Kādā no žurnāla Time 1999. gadā publicētajiem rakstiem var lasīt: „Viņi skandēja, ka tas, kas vajadzīgs, ir revolūcija. Mīlestība un laulība, kas kādreiz gāja kopā kā zirgs ar ratiem, tagad vairs nebija viennozīmīgi pieņemamas. Skaļā un neapvaldītā 60. gadu paaudze pārtvēra miesas brīvības ideju kā savu jaunizveidoto svētumu; tā bija brīva mīlestība brīvā kritienā. 1968. gada Parīzē, gadu pēc tam, kad Francijā tika legalizētas pretapaugļošanās tabletes, skanēja sauciens Jouissez sans entraves (Baudiet bez ierobežojumiem!), kas bija līdzīgs uzaicinājums nodoties miesas baudām kā mūsdienās sastopamais Vienkārši dari to!” Seksuālās revolūcijas pamatā ir sacelšanās pret visām morāles normām, kas vērstas uz cilvēka nekārtīgo tieksmju apvaldīšanu un iegrožošanu. Tik tiešām – pasaulē, kurā aizliegts aizliegt, morālei nav vietas, un par uzvedības normu kļūst neapvaldīti instinkti. Tādi apzīmējumi kā neizvēlīgs dzimumattiecībās, nenormāls, dīvains, šķiet, vairs nav piemēroti sabiedrībā, kuras kultūras līmenis pieļauj, ka vajadzīgs tikai dzinulis kaut ko darīt un vēlēšanās to baudīt.

Brīvs sekss

Hipiju un studentu kustības bija šī dzīvesveida un filozofijas radikālais avangards. Kad 60. gadu eksplozija sāka norimt, arī hipiju kopienas un studentu radikālie grupējumi pamazām izzuda, taču viņu atstātā ietekme bija skārusi visu sabiedrību. Dīvainā mode un nelaulātu pāru kopdzīve, kas agrāk tā satrauca teju ikvienu, mūsdienās vairs tikpat kā netiek apstrīdētas. Tādējādi šī kustība par brīvu seksu panāca vienīgi to, ka tika iznīcināta kauna izjūta, kas aizsargā šķīstību, un sagādāts nopietns kaitējums laulībai un ģimenei. Pašreizējā homoseksuāļu agresija jau tuvojas seksuālas revolūcijas robežai. Homoseksuāļu aktīvisti ir tikai jauni karognesēji, kas sagatavo sabiedrību pieņemt vēl neizvēlīgākas un nenormālākas uzvedības formas un sekot tām. Lai spētu sekmīgi apkarot šo jauno revolūciju, skaidri jāsaskata saistība starp seksuālo un homoseksuālo revolūciju.

Homoseksuāļu kustības pirmsākumi

2002. gada 25. oktobrī laikrakstā The New York Times tika publicēts 1 225 vārdus garš nekrologs ar nosaukumu Harijs Hejs, viens no pirmajiem homoseksuāļu tiesību aizstāvjiem, mirst 90 gadu vecumā. Harijs Hejs bija starp pirmajiem, kas sāka apvienot amerikāņu homoseksuāļus kustībā, kurai raksturīga vienota ideoloģija un mērķi. Viņa 1950. gadā dibinātā Matačīnu biedrība „līdzīgi katalizatoram sekmēja amerikāņu homoseksuāļu tiesību aizstāvju kustības izaugsmi.” Ieskats viņa dzīves gājumā paver iespēju ielūkoties arī homoseksuāļu kustības iekšienē. Stjuarts Timonzs grāmatā Kas vainas Harijam Hejam vēsta par to, kā Harijs Hejs, būdams vēl 14 gadus vecs pusaudzis, tika ievests homoseksuālās pasaules padibeņu sabiedrībā uz klaiņkuģa, kas kursēja gar Kalifornijas piekrasti. Šī brauciena laikā Hejs meklēja homoseksuālas attiecības un arī atrada – ar jūrnieku, kuru sauca par Metu un kas bija 10 gadus par viņu vecāks. Šis jūrnieks viņam atklāja, ka pastāv arī kāda cita, tikai šaurām aprindām zināma, noslēpumaina pasaule ar savām tradīcijām un zīmēm – lai tie, kas šai pasaulei piederīgi, varētu viens otru atpazīt, pateicoties mirdzošam acu pārim, kas raugās viņa virzienā.

Komunisma un sievas apskāvieni

Hejs, kurš bija dzimis katoļu ģimenē un audzināts katoļu garā, pēc gada aizgāja no baznīcas, pameta koledžu un devās uz Holivudu, lai izmēģinātu laimi aktiermākslā. Tur viņš sadraudzējās ar kinorežisoru Džordžu Openheimeru, kurš iepazīstināja Heju ar homoseksuāļu tīklu šajā filmu lielpilsētā. Mākslinieku aprindās bija sākusi aizvien dziļāk iespiesties arī komunistiskā ideoloģija. Brīdis, kad Hejs tika iesaistīts partijas rindās, izrādījās pagrieziena punkts Heja dzīvē. Komunistiskais domāšanas veids atstāja neizdzēšamu iespaidu uz Heja uzskatiem. Viņš saskatīja iespējas, kā marksistisko dialektiku varētu piemērot viņa paša veidotajām homoseksuālisma teorijām. Hejs iestājās partijā ar gandrīz vai reliģiozu dedzību, ko viņš salīdzināja ar „iestāšanos svētajos ordeņos agrākajos gadsimtos”, un drīz vien pēc tam apprecēja Anitu Platkiju, komunistiskās partijas biedri. Tiesa, visu 13 laulības dzīves gadu laikā Hejs turpināja skraidīt pa pilsētu parkiem, meklējot homoseksuālas dēkas.

Teorija homoseksuāļu kustībai

1948. gadā Hejs formulēja principus un teoriju, uz ko balstīsies Matačīnu biedrība. Izmantojot marksistisko dialektiku homoseksuāļu vajadzībām, Heja teorija skaidroja, ka homoseksuāļi esot „kulturāla minoritāte”, ko apspiežot heteroseksuālu vairākums. Tika plānots, ka homoseksuāļu kustību sabiedrība sāks pieņemt tieši šīs koncepcijas dēļ. 1950. gadā Hejam izraisījās mīlas dēka ar gados jauno Rudiju Gernreihu, kas bija kreisi noskaņots politiskais emigrants. Ar Gernreiha palīdzību Hejs vervēja Matačīnu biedrības pirmos locekļus. Septiņi pirmie biedrības locekļi bija vai nu komunistiskās partijas biedri, vai arī kreiso līdzskrējēji. Matačīnu biedrība „neapstrīdami bija mūsdienu homoseksuāļu kustības aizsākums”. Tās „misija un uzdevumi” bija „VIENOT...IZGLĪTOT...VADĪT... visus sabiedrības atstumtos”. Kaut arī Harijs Hejs nebija šīs organizācijas biedrs, viņš ļoti cienīja Ziemeļamerikas vīriešu/zēnu mīlestības asociāciju, kas tika dibināta 1978. gadā Bostonā, un bieži uzstājās ar runām šīs organizācijas rīkotajos pasākumos. Atbalstot homoseksuālas attiecības starp vīriešiem un zēniem, Hejs mēdza atsaukties uz savas dzīves epizodēm. Komentāri lieki.

Rītdiena

28 jūnijs 2007.

Izskatīs tikai daļu slepkavību

Kanādas Augstākā tiesa no­teikusi, ka tiks izskatītas sešas slepkavības, bet pārējās 20 epizo­des paredzēts izskatīt pēc pāris gadiem. Tiesa uzskata, ka pirmās pakāpes slepkavības ar ķermeņu sadalīšanu var ietekmēt tiesas piesēdētāju psihi un pamudināt viņus paātrināt tiesas procesu, neizskatot visas asiņainās epizo­des. «Tāds psiholoģiskais spie­diens uz tiesas piesēdētājiem nav pieļaujams, turklāt mums jāga­rantē upuru tuviniekiem taisnīgs tiesas spriedums,» sacījis tiesne­sis Džeimss Viljams. Ar tiesas lēmumu izskatīt tikai sešas slep­kavības, bet pārējās «atstāj līdz labākiem laikiem» nav apmieri-

nāti nogalināto tuvinieki. Ģime­nes apvienojušās protesta kustībā, lai aicinātu tiesu izskatīt visu 26 slepkavību epizodes, neatliekot uz nenoteiktu laiku. Tiesas piesē­dētāju atlase paredzēta 2006. gada beigās, bet 2007. gada 8. janvārī tiesas piesēdētāju žūrija sāks uz­klausīt liecinieku liecības. Tiesas process var ilgt divus gadus.

Līķus glabā ledusskapī

Kā ziņo «Canadian Press», Robertu Piktonu sāks tiesāt par 25 gadus vecās Serīnas Eboutsas un 26 gadus vecās Monas Vilsones slepkavību; abu mirstīgās atlie­kas atrastas cūkkopja fermā 35 kilometrus no Vankūveras. Pro­stitūtu ķermeņi bija sadalīti - galvas, rokas un kājas bija ielik­tas milzīgā ledusskapī. Pēc šo

slepkavību izskatīšanas paredzēts sākt tiesas procesu par Andreas Džosberi, Brendas Volfas, Džor-džīnas Papinas un Mārnijas Fre-jas nogalināšanu. Izmeklēšanas materiāli liecina, ka slepkavības izdarītas ap 1990. gadu. Ap to lai­ku prostitūtas bija pazudušas no Vankūveras nabadzīgākā rajona Dauntaunas Istsaidas. Ja Piktons tiks atzīts par vainīgu vismaz vienā slepkavībā, viņam draud mūža ieslodzījums un viņš kļūs par pašu nežēlīgāko sērijveida slepkavu Kanādas krimināllietu vēsturē un par vienu no bīstamā­kajiem pasaules maniakiem. Prostitūtas gandrīz visas bija arī narkomānes, un viņu slepkavoša­na Vankūverā sākās jau 1982. ga­dā. Pērkamās mīlas priesterienes turpmākos 20 gadus pilsētā pa­zuda regulāri. Lielākais skaits sieviešu pazušanas gadījumu

fiksēts laikposmā no 1997. līdz 1998. gadam, kad pazuda 18 ielas­meitas. Interesanti, ka tieši to­laik Piktons tika arestēts par bruņotu uzbrukumu - viņš ar nazi bija meties virsū kādai pros­titūtai. Šī lieta tika izbeigta, un fermeris varēja turpināt baudīt brīvību.

Policijai aizdomas, ka nogalinātas vismaz 60 sievietes

2003. gadā policija tika viņam uz pēdām, un cūkkopja fermā tika atrastas deviņu upuru mirstīgās atliekas. Likumsargi uzskatīja, ka nogalināto sieviešu skaits pār­sniedz 60. Šis skandāls ieguva jaunu pavērsienu 2004. gada mar­tā: pēc policijas rīcībā esošās in­formācijas, ekspertīzes pierādīja, ka fermera Roberta Piktona au-

dzēto cūku gaļa satur cilvēka DNS. Izmeklētāji uzskatīja, ka maniaks pēc katras slepkavības sadalījis līķus un izbarojis tos cūkām, lai slēptu noziegumus. Piktons audzēja cūkas, tad nokā­va un gaļu pārdeva saviem drau­giem, paziņām kā arī vietējā tir­gū. Ar gaļu no Piktona fermas mielojās vairāki simti cilvēku, kas dzīvoja līdzās viņa fermai, kā arī dažu Vankūveras kvartālu iedzīvotāji. Šis fakts īpaši uztrauc mediķus, kas domā, ka maniaka nogalinātās prostitūtas varētu būt slimojušas ar hepatītu vai pat AIDS. Bija pat versija, ka šīs sli­mības no cūkgaļas varējušas no­kļūt arī cilvēku organismā. To­mēr vēlāk mediķi nāca klajā ar paziņojumu, ka risks inficēties, ēdot cūkgaļu, ir ļoti neliels, jo vairums infekciju iet bojā gaļas sagatavošanas laikā.

/Vakara Ziņas 11.10.2006./

Cilvēki, zaudējot ticību saviem elkiem, kļūst aiz­vien noslēgtāki, un šo attieksmi vēl pastiprina ci­niskās partiju priekšvēlēšanu reklāmas. Esam sa­snieguši to robežu, kad ar smīnu uz notiekošo raugās ne tikai partiju ideologi, bet arī vēlētāji. Pro­ti, cilvēkiem tiek piedāvāta iespēja piedalīties tota­lizatoros: kura partija laimēs?Šāda prakse vairumam zinā­ma kā hokeja vai zirgu skrieša­nās sacensību neatņemama sa­stāvdaļa, tomēr kas gan var liegt ironiski izklaidēties, slē­dzot derības par cilvēkiem, kas kārtējo reizi sevi pozicionē kā tautas varoņus un labklājības nesējus? Tiesa gan, šoreiz, šī sevis pozicionēšana nav skaļa klaigāšana, bet gan totalizators. Tā ir spēle, kurā dalībnieks slēdz derības uz sporta spēles vai jebkura cita prognozējamanotikuma iespējamo iznākumu. Derību iznākums atkarīgs no tā, vai spēlētāja prognozes sa­krīt ar notikušajiem reālajiem, dokumentāli apstiprinātiem fak­tiem.Šādu iespēju minēt un nopel­nīt šobrīd piedāvā portāls «Del-fi». Tur noteikts, ka precīzas prognozes autors saņems balvu 50 latu vērtībā, kas ļaus izman­tot kāda atpūtas un izklaides centra pakalpojumus.Spriežot pēc vispārējā noska­ņojuma, cilvēki nav zaudējuši ticību Tautas partijai, ZZS, par­tijai «Jaunais laiks», apvienībai LPP/«Latvijas Ceļš», PCTVL. Kā pēdējā minēta apvienība

Ventspils ģimnāzijas skolnieks ar nazi sagrieza četrus savus skolas­biedrus — divus savas klases zēnus un meiteni, bet, skrienot ārā no klases telpas, gaitenī ievainoja vēl kādu citas klases skolnieku. Pēc agresīvā uzbru­kuma puisis devies mājās, kur viņu aizturēja sēžam pie datora.

Aizstāvas ar plakātiem

Brīdī, kad policija ieradās pie jaunieša, uz galda viņam līdzās atradās divi naži, kas, iespējams, izmantoti skolasbiedru savaino­šanā. Incidents noticis ap pulk­sten 10. Ventspils 1. ģimnāzijas 10. klases skolnieks ieradies sko­lā ar nokavēšanos un ar diviem nažiem uzbruka klasesbiedriem. Starpgadījums izcēlies bioloģijas stundā, ko vadīja skolotāja Irīna Ivane, kura operatīvi reaģēja, aizstāvot audzēkņus un pārsie­not cietušo brūces. Bērni pēc nogādāšanas Ventspils slimnīcā saņēma pirmo neatliekamo palī­dzību. Ventspils slimnīcas galve­nais ārsts Gundars Daudze pau­dis, ka cietušajiem ir virspusējas grieztas un durtas brūces, kas nerada briesmas viņu veselībai un dzīvībai. Visvairāk cietis viens no puišiem, kuram mediķikonstatēja grieztu brūci augšdel­mā, plaukstā un kaklā. Citi divi guvuši ievainojumus krūšu kur­vī, bet meitene — padusē un augšdelmā. Uzbrucējs meties virsū arī pasniedzējai, kas aiz­stāvoties izmantojusi plakātus. Pēc palīdzības sniegšanas visi atlaisti mājās. Par notikušo in­formēti arī viņu vecāki, bet ar bērniem strādās psihoterapeits no Rīgas.

Piemērs — ārzemju skolasVentspils domes Pilsētas mārketinga nodaļas vadītāja Kristīne Duļbinska informē, ka klasei, kurā notika minētais in­cidents, mācību stundas tika pārtrauktas, savukārt pārējās klasēs mācības turpinājās sa­skaņā ar stundu sarakstu. Skolo­tāja, neraugoties uz piedāvāto iespēju doties mājās pēc pārdzī­votā stresa, tomēr turpinājusi vadīt stundas. Pēc ģimnāzijaspedagogu vārdiem, uzbrucējs esot vienpatis, kuram uzvedības problēmas iepriekš nav novēro­tas. Jaunietis bijis mierīgs, mā­cījies viduvēji un aizrāvies ar datoru. Uzbrucējs pēc skolas­biedru ievainošanas aizbēga, taču policija viņu aizturēja mā­jās. Viņa rīcības motīvi pagai­dām nav zināmi. Puiša klases­biedri stāstījuši, ka viņu intere­sējuši līdzīgi gadījumi ārzemju skolās, kad apspiestie bērni at­riebušies saviem vienaudžiem. Viņa galvenā aizraušanās bijis dators un divas ap 2000. gadu uz ekrāniem iznākušas filmas, ku­rās atainota līdzīga situācija skolās. Tieši šo filmu iespaidā, visticamāk, arī noticis incidents. Šobrīd ierosināta krimināllieta par huligānismu, ja tā saistīta ar miesas bojājumu nodarīšanu ar ieroci vai kādu priekšmetu. Sods par šādu nodarījumu var būt brīvības atņemšana līdz sep­tiņiem gadiem ar policijas kon­troli līdz trīs gadiem.

Nekrofilija no mūsdienu medicīnas viedokļa līdz šim ir maz pētīta, tomēr pilnīgi skaidrs, ka tā ir novirze, kuras cēloņus īsti nav iespējams izskaidrot. Šokējoši nekrofilijas gadījumi nesenā pagātnē fiksēti arī Rīgā.

Kas tad īsti ir nekrofilija? Tradicionālajā izpratnē tā ir nāves (mirušā) mīlestība. Tās jēga - nodarot sāpes, radīt ciešanas citiem, lai gūtu baudu sev. Neseksuālā (vai garīgā) sadisma izpausmes formas ir cilvēka vēlme aizvainot, apvainot, sodīt sodīšanas pēc, graut cilvēka pašapziņu pazemojot. Fiziskā izpratnē nektrofilija ir fiziska un garīga tieksme pēc līķiem, dzīvām būtnēm bezsamaņas (vai pretoties nespējīgā) stāvoklī.

Precedenti arī Rīgā

Nav bieži nācies dzirdēt par nekrofilijas gadījumiem, tomēr dažas liecības ir saglabājušās. Oficiāli zināmi divi nesenā pagātnē fiksēti notikumi. Proti, 50. gadu beigās kādā Rīgas kapličā kaprači bija seksuāli izmantojuši 80 gadus vecas sievietes mirstīgās atliekas. Apgānītais līķis ticis atrasts zārkā ar visiem pierādījumiem, kādi mēdz būt pēc dzimumakta... Toreiz ierosināta arī krimināllieta. Minēto gadījumu pēc tam ilgi izmantoja kā konkrētu piemēru, mācot topošajiem mediķiem par seksuālajām novirzēm, atminas Rīgas Stradiņa universitātes tiesu medicīnas katedras docents Uldis Bērziņš.

Ar līķa apgānīšanu saistīts gadījums noticis arī 80. gados. Maskavas ielā, kur savulaik atradies Tiesu medicīnas ekspertīžu centra morgs, gados jauns sanitārs nodarbojies ar mirušo pornogrāfijas fotografēšanu. Pēc šī gadījuma atklāšanas vainīgais no darba esot atbrīvots.

Savukārt Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra direktore Velta Volksone, jautāta par nekrofilijas gadījumiem Rīgā, neatminējās nevienu. Viņa gan uzsver, ka runa par nekrofiliju varētu būt saistībā ar Staņislava Rogoļeva vārdu. Maniaks savus upurus vispirms nogalināja un pēc tam seksuāli izmantoja. Tomēr U. Bērziņš norāda, ka arī šajā gadījumā nevar runāt par klasisku nekrofilijas piemēru, jo minētā tieksme attiecināma tieši uz līķu apgānīšanu. Agonijas periodā tā klasificējama kā seksuālas dabas slepkavība.

Rogoļeva stāsts

S. Rogoļevs, kurš uzdarbojās 80. gadu sākumā, savulaik tika uzskatīts par nežēlīgāko varmāku. Viņa vainu atzina 10 slepkavībās un sešās izvarošanās. Toreiz Latviju pārlidoja vēsts, ka sievietēm jābūt uzmanīgām, jo parādījies maniaks. Gandrīz visi viņa upuri bija aplaupīti, nogalināti un izvaroti. Laikposmā no 1980. gada novembra līdz 1982. gada maijam varmāka veica 22 uzbrukumus sievietēm. Vienpadsmit gadījumos tās tika nogalinātas. Piecas izdzīvoja tikai tāpēc, ka slepkava noturēja viņas par mirušām. Jāpiebilst, ka vienmēr upuri tika sisti un spīdzināti. Par Rogoļeva maniakālajām tieksmēm liecināja tas, ka vairākas reizes viņš seksuāli bija izmantojis jau mirušas sievietes, kā arī ievietojis viņu dzimumorgānos dažādus priekšmetus.

1981. gada 8. aprīlī Pļavniekos, nomaļā vietā šķērsojot sliedes, S. Rogaļevs ievēroja iereibušu sievieti un grasījās iet klāt, taču viņu apsteidza kāds cits. Noziedznieks sekoja un, pagaidījis, kamēr «konkurents» pabeidz darāmo, sievietei uzbruka. Upuri žņaudzot, viņš sevi apmierināja jau ar mirušu sievieti. Savukārt 1981. gada 7. maijā, braucot autobusā uz Baldoni, maniaks iepazinās ar iereibušu sievieti, kura viņu uzaicināja pie sevis uz mājām. Sieviete tika izvarota, nožņaugta un vairākas stundas apgānīta, izmantojot saimniecības sveces. 1981. gada 30. jūlijā par S. Rogaļeva upuri kļuva kāda atpūtniece no Čeļabinskas. Uzbrukums notika mežā. Pēc nožņaugšanas apgānīšanai tika izmantota stikla glāze. Tiesa S. Rogaļevam piesprieda nāves sodu, kas tika izpildīts.

Šņabis par līķi

Pirmo reizi materiālus par nekrofiliju sāka apkopot amerikāņu psihologi. Tā, piemēram, kāda Otrā pasaules kara veterāna liecība sniedz ieskatu minētās perversijas pamatos. Vēl būdams bērns, viņš ziemā vizinājies no ledus kalniņa uz «friču» līķiem (pirms tam aplejot tos ar ūdeni). Kara laikā nekrofilija plauka arī frontes aizmugurē. Dažkārt līķus izzaga no vilcienu sastāviem, kas veda nāves kravas no frontes līnijām. Nereti par šņabja pudeli tos izpirka no zaldātiem, kas apsargāja ešelonus.

Pēc kara beigām daudzi seksuālie «īpatņi» pārcēlās uz dzīvi tuvu «zonām» - vietām, kur milzīgos daudzumos tika koncentrēti karagūstekņi vai citi ieslodzītie. Jau 1933. gadā, kad Padomju Savienībā būvēja bēdīgi slaveno Belomorkanālu, staļiniskais režīms bija izstrādājis veselu sistēmu, kā iznīcināt līdz nāvei nonīkušos zekus.

Svētās inkvizīcijas laikā no pasaulīgās dzīves atrautie mūki savās šaurajās cellēs sevi apmierināja, kā nu prata. Arī viņu seksuālās fantāzijas nereti saistījās ar aizgājēju ķermeņiem, kurus varēja iegūt netālu no klosteriem esošajās kapsētās. Bieži vien nelaiķus izmantoja, piesedzoties ar aizlūgšanas rituālu vai pat mirstošā svētīšanas laikā. Prātam neaptveramas ciešanas piemeklēja arī ieslodzītos, kuri Svētās inkvizīcijas sodu izcieta dziļās, tumšās akmens akās. Viņi izvaroja un ēda savus mirušos bēdubrāļus, bet pēc tam paši mira no nāvējošām infekcijām.

16.-17. gadsimtā Francijā sākās nākošais nekrofilijas uzplaukuma periods, ko pavadīja uzbudinošā apziņa par iespēju uzņemties absolūtu seksuālo iniciatīvu pār pakļāvīgo partneri. Vīrieši nesmādēja priekšlaicīgi no dzīves aizgājušas meitenes, bet sievietes savukārt - nogalinātus kareivjus.

Iegūt absolūtu varu pār dzīvo

Humānistiskās psihoanalīzes attīstītājs Ēriks Fromms uzskata, ka sadisms (arī tā seksuālajā formā) ir vēlme iegūt absolūtu un neierobežotu varu pār visu, kas dzīvs, - jo tas rada visvarenības ilūziju. Taču faktiski sadisms ir gļēvulības un bezspēcības kompensācijas mehānisms, kas apvienots ar visspēcības sajūtu kompleksu. Autors to sauc par garīgo kropļu reliģiju, kas ar varas palīdzību cenšas dzīvo pārvērst nedzīvajā tādēļ, ka dzīvais iedveš bailes.

Uzziņai

Latvijas LR Krimināllikums

166. panta par pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanas, izgatavošanas un izplatīšanas noteikumu pārkāpšanu 2. daļas par pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālas darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu tādā pašā nolūkā paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām.

228. panta par kapa un līķa apgānīšanu 1.daļa par kapa, apbedījuma urnas, apbedīta vai neapbedīta līķa apgānīšanu paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.

Pieaugušo nevērības dēļ bērniem rodas sarežģījumi ar dokumentu uzrādīšanu, šķērsojot valsts robežu, tāpēc par ceļošanai nepieciešamajiem dokumentiem jāzina laikus, lai robežpunktā nebūtu jāatliek ceļojums.

Ilūzija, ka līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) pase ceļošanai vairs nebūs nepieciešama, rada pārpratumus uz valsts robežas, taču šis personu apliecinošais dokuments joprojām ir jāuzrāda, dodoties ārpus valsts teritorijas, skaidro Valsts robežsardzes Preses un sabiedrisko attiecību dienesta priekšniece Dace Ūdre. Vecākiem jāatceras, ka, neraugoties uz iestāšanos ES, robežšķērsošanas kārtība nav mainījusies. Ja nepilngadīgais ceļo patstāvīgi, viņam bez pases uz robežas jāuzrāda notariāli apstiprināta tēva vai mātes atļauja patstāvīgai izceļošanai no valsts un dzimšanas apliecība vai tās notariāli apstiprināta kopija. Ja nepilngadīgais ceļo kopā ar kādu pavadošo personu, piemēram, vecmāmiņu, klases audzinātāju vai treneri, uz robežas jāuzrāda notariāli apstiprināts tēva vai mātes pilnvarojums šai personai izvest no valsts nepilngadīgo, kā arī dzimšanas apliecība vai tās notariāli apstiprināta kopija. Jāatceras, ka visos gadījumos vajadzīga arī pase. Maijā robežas šķērsošana liegta 33 nepilngadīgajiem, aprīlī – 16. Deviņos gadījumos bērni uz robežas nav spējuši uzrādīt vecāku pilnvarojumu robežas šķērsošanai (aprīlī – 5, matā – 14), 24 gadījumos dzimšanas apliecības vai to notariāli apstiprinātas kopijas (aprīlī – 11, martā – 21). Tomēr kopumā šiem skaitļiem nav tendence pieaugt, norāda D. Ūdre. Robežkontrole uz iekšējām robežām, proti, uz Latvijas–Lietuvas un Latvijas–Igaunijas robežas, saglabāsies līdz brīdim, kad Latvija pievienosies Šengenas līgumam, kas nosaka ES iekšējo robežu likvidēšanu, lai personas varētu brīvi pārvietoties, kopēju vīzu režīmu un ārējās robežas sargāšanu. Latvija to plāno 2007./2008. gadā, kas tiek minēts kā iespējamais jaunās Šengenas informācijas sistēmas izveides beigu termiņš. Pagaidām robežkontrole saglabāsies vēl trīs gadus, tāpēc visu par ceļošanai nepieciešamajiem dokumentiem pieaugušajiem būtu vēlams noskaidrot laikus, lai, atbraucot līdz robežpunktam, nebūtu jākļūst par nepatīkamā fakta upuri. Pēdējā laikā robežpunktos visbiežāk no dokumentiem bērniem trūkst tieši pases.

Turpinot iekarot klausītāju simpātijas, grupa «Sanctimony» rīt mūzikas klubā «Melnā piektdiena» atskaņos savu pirmo sacerēto dziesmu, pēdējos desmit gadus nespēlētas dziesmas no iepriekšējiem albumiem un singlu «Lord of Scum» no nākamā gada sākumā gaidāmā albuma «Hell in Stereo». Pasākumā būs aplūkojama arī videoretrospekcija par «Sanctimony» darbību 12 gadu garumā, bet viesu statusā muzicēs «Infected» un leģendārā rokgrupa «Rūsa».

«Sanctimony» ir viena no tām retajām Latvijas smagās mūzikas grupām, kas joprojām turpina radīt jaunu muzikālo materiālu un nav apstājušies iemītās taciņas sākumā. Grupu pazīst šādā sastāvā: Jānis Boļšaks — vokāls, Viesturs Grīnbergs — ģitāra, Jānis Aizkalns — ģitāra, Deniss Denisenko — bass, Kārlis Jakubonis — bungas.

Sastāva maiņa un nostabilizēšanās

Grupa dibināta 1994. gadā un spēlē smagās mūzikas stilā, ko paši dēvē par «death"n"roll». Viņus ietekmējis gan Ozijs Osborns, gan grupas «Entombed», «Black Label Society», «Motley CrŅe» un citas. 1996. gadā «Sanctimony» ierakstīja pirmo demoalbumu «When The Sun Was God», kas izdots kasetes formātā un kurā iekļautas vairākas pašsacerētas dziesmas, kā arī divas latviešu tautasdziesmu apdares. Piedzīvojot vairākas sastāva maiņas, bet nepārtraucot aktīvu koncertdarbību un jaunu dziesmu komponēšanu, 1998. gadā grupa ierakstīja albumu «Eternal Suffering». Tā tapšanā piedalījās Jānis, Kārlis un Viesturs, bet basa un otras ģitāras partijas ierakstīja pieaicināti viesmūziķi. Šis albums CD formātā izdots 2000. gadā «Father Productions» paspārnē. 1999. gadā trīs grupas dalībniekiem pievienojās Jānis un Deniss. Izveidojuši jaunu koncertprogrammu ar labākajām jau izdotajām dziesmām, jaunām kompozīcijām un kaverversijām, «Sanctimony» sniedza daudzus koncertus, tostarp Minskā un Brestā Baltkrievijā kopā ar «Skyforger», kā arī Igaunijā un festivālā «Sinepes un Medus». 2001. gadā grupa veica savu pēdējo «death metal» ierakstu. Tas ir četru dziesmu promo materiāls plānotam, bet nenotikušam albuma «Lirix» ierakstam.

Pārmaiņas un panākumi

Vēlmes pēc pārmaiņām lika grupai 2002. gadā pieņemt lēmumu mainīt spēlēšanas stilu un skanējumu pašu iemīļotā «smagā roka» virzienā. Tomēr negribēdami atteikties no «death metal» saknēm, puiši savu jauno muzicēšanas stilu nosauca par «death"n"roll». 2003. gadā «Sanctimony» ierakstīja divu dziesmu demoversijas, no kurām kompozīcija «Devil And Men» iekļuva Radio «SWH Rock» Top 20, noturot savas pozīcijas 20 nedēļas — līdz pat Top 20 slēgšanai. Dziesma topā sasniedza otro vietu. 2004. gada vasarā tika sākts albuma «Devil And Men» ieraksts, kura laikā ierakstīja desmit pašu dziesmas un divas dziesmu kaverversijas — grupas «Black Sabbath» kompozīciju «Into The Void» un «Synchronicity II» no grupas «The Police» repertuāra. «Sanctimony» nospēlējusi daudzus labus koncertus, no kuriem zīmīgākie ir kopā ar 80. gadu pasaules mēroga rokzvaigznēm «Whitesnake» un vieniem no slavenākajiem zviedru «death metal» kustības aizsācējiem «Dismember».

2005. gadā ieraksts tika pabeigts «MC Rec» studijā kopā ar Armandu Treilihu. Albums «Devil And Men» dienas gaismu ieraudzīja jūnijā. Dziesma «Lover» no jaunā albuma atjaunotajā Radio «SWH Rock» Top 20 veiksmīgi sasniedza pirmo vietu. 2005. gadā grupas koncertdarbība aizsākās ar diviem koncertiem Rīgā un Viļņā kopā ar vairākkārtējiem zviedru «Grammy» balvas ieguvējiem «Entombed» un noslēdzās ar leģendārās grupas «Judas Priest» koncerta atklāšanu Rīgā.