Atbalss mūsdienās: Pagājušā gadsimta seksuālā revolūcija nobrieda apstākļos, kad kultūras attīstību raksturoja tendence atdalīt jūtas no saprāta. Revolūcijas turpinājums – homoseksuālisma invāzija.

Pasaule bija nobriedusi lēcienam 20.gs. 60. gados. Pārspīlētais uzsvars publiskajā telpā uz jūtām kā augstāko ideālu izvirzot romantiku un mīlestību, gribot negribot sagatavoja ceļu nākošajam solim – neapvaldītai, hedonistiskai izjūtu baudīšanai. Tā bija izprieca, ko jau meklēja pašas izpriecas dēļ, pat tad, kad tā nebija saistīta ar jūtām vai emocijām.

Miesaskāre pār jūtām

1953. gadā Hjū Hefners sāka izdot žurnālu Playboy. Nekaunīgs savā hedoniskumā, šis izdevums deva sākotnējo stimulu 60. gadu seksuālajai revolūcijai. Cits veicinošs faktors izrādījās pretapaugļošanās tablešu ieviešana un to masveida tirdzniecības uzsākšana. 1960. gada maijā ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprināja tirdzniecībai līdzekli, par kuru tika uzskatīts, ka tam bijis lielāks iespaids uz amerikāņu kultūru nekā jebkuram citam medikamentam šīs tautas vēsturē. Minētais preparāts iededzināja feminisma un abortu legalizācijas kustību ugunskurus un rosināja atklātāku attieksmi pret seksu. Seksuālo aktivitāšu atdalīšana no prokreācijas, ko sekmēja pretapaugļošanās tablešu ieviešana, izraisīja sekseksploziju.

Morāle aizkadrā

Hipiju kustība un studentu nemieri, kas 60. gados gluži kā viesuļvētra pāršalca Ameriku un visu pasauli, kļuva par simboliem prasībai pēc pilnīgas seksuālās brīvības. Kāds revolucionārs sauklis, kas tika uztriepts uz Sorbonnas universitātes sienām Parīzē, īsi, bet skaidri izsaka šī anarhiskā gara būtību – Defense d’interdire (Aizliegts aizliegt). Kādā no žurnāla Time 1999. gadā publicētajiem rakstiem var lasīt: „Viņi skandēja, ka tas, kas vajadzīgs, ir revolūcija. Mīlestība un laulība, kas kādreiz gāja kopā kā zirgs ar ratiem, tagad vairs nebija viennozīmīgi pieņemamas. Skaļā un neapvaldītā 60. gadu paaudze pārtvēra miesas brīvības ideju kā savu jaunizveidoto svētumu; tā bija brīva mīlestība brīvā kritienā. 1968. gada Parīzē, gadu pēc tam, kad Francijā tika legalizētas pretapaugļošanās tabletes, skanēja sauciens Jouissez sans entraves (Baudiet bez ierobežojumiem!), kas bija līdzīgs uzaicinājums nodoties miesas baudām kā mūsdienās sastopamais Vienkārši dari to!” Seksuālās revolūcijas pamatā ir sacelšanās pret visām morāles normām, kas vērstas uz cilvēka nekārtīgo tieksmju apvaldīšanu un iegrožošanu. Tik tiešām – pasaulē, kurā aizliegts aizliegt, morālei nav vietas, un par uzvedības normu kļūst neapvaldīti instinkti. Tādi apzīmējumi kā neizvēlīgs dzimumattiecībās, nenormāls, dīvains, šķiet, vairs nav piemēroti sabiedrībā, kuras kultūras līmenis pieļauj, ka vajadzīgs tikai dzinulis kaut ko darīt un vēlēšanās to baudīt.

Brīvs sekss

Hipiju un studentu kustības bija šī dzīvesveida un filozofijas radikālais avangards. Kad 60. gadu eksplozija sāka norimt, arī hipiju kopienas un studentu radikālie grupējumi pamazām izzuda, taču viņu atstātā ietekme bija skārusi visu sabiedrību. Dīvainā mode un nelaulātu pāru kopdzīve, kas agrāk tā satrauca teju ikvienu, mūsdienās vairs tikpat kā netiek apstrīdētas. Tādējādi šī kustība par brīvu seksu panāca vienīgi to, ka tika iznīcināta kauna izjūta, kas aizsargā šķīstību, un sagādāts nopietns kaitējums laulībai un ģimenei. Pašreizējā homoseksuāļu agresija jau tuvojas seksuālas revolūcijas robežai. Homoseksuāļu aktīvisti ir tikai jauni karognesēji, kas sagatavo sabiedrību pieņemt vēl neizvēlīgākas un nenormālākas uzvedības formas un sekot tām. Lai spētu sekmīgi apkarot šo jauno revolūciju, skaidri jāsaskata saistība starp seksuālo un homoseksuālo revolūciju.

Homoseksuāļu kustības pirmsākumi

2002. gada 25. oktobrī laikrakstā The New York Times tika publicēts 1 225 vārdus garš nekrologs ar nosaukumu Harijs Hejs, viens no pirmajiem homoseksuāļu tiesību aizstāvjiem, mirst 90 gadu vecumā. Harijs Hejs bija starp pirmajiem, kas sāka apvienot amerikāņu homoseksuāļus kustībā, kurai raksturīga vienota ideoloģija un mērķi. Viņa 1950. gadā dibinātā Matačīnu biedrība „līdzīgi katalizatoram sekmēja amerikāņu homoseksuāļu tiesību aizstāvju kustības izaugsmi.” Ieskats viņa dzīves gājumā paver iespēju ielūkoties arī homoseksuāļu kustības iekšienē. Stjuarts Timonzs grāmatā Kas vainas Harijam Hejam vēsta par to, kā Harijs Hejs, būdams vēl 14 gadus vecs pusaudzis, tika ievests homoseksuālās pasaules padibeņu sabiedrībā uz klaiņkuģa, kas kursēja gar Kalifornijas piekrasti. Šī brauciena laikā Hejs meklēja homoseksuālas attiecības un arī atrada – ar jūrnieku, kuru sauca par Metu un kas bija 10 gadus par viņu vecāks. Šis jūrnieks viņam atklāja, ka pastāv arī kāda cita, tikai šaurām aprindām zināma, noslēpumaina pasaule ar savām tradīcijām un zīmēm – lai tie, kas šai pasaulei piederīgi, varētu viens otru atpazīt, pateicoties mirdzošam acu pārim, kas raugās viņa virzienā.

Komunisma un sievas apskāvieni

Hejs, kurš bija dzimis katoļu ģimenē un audzināts katoļu garā, pēc gada aizgāja no baznīcas, pameta koledžu un devās uz Holivudu, lai izmēģinātu laimi aktiermākslā. Tur viņš sadraudzējās ar kinorežisoru Džordžu Openheimeru, kurš iepazīstināja Heju ar homoseksuāļu tīklu šajā filmu lielpilsētā. Mākslinieku aprindās bija sākusi aizvien dziļāk iespiesties arī komunistiskā ideoloģija. Brīdis, kad Hejs tika iesaistīts partijas rindās, izrādījās pagrieziena punkts Heja dzīvē. Komunistiskais domāšanas veids atstāja neizdzēšamu iespaidu uz Heja uzskatiem. Viņš saskatīja iespējas, kā marksistisko dialektiku varētu piemērot viņa paša veidotajām homoseksuālisma teorijām. Hejs iestājās partijā ar gandrīz vai reliģiozu dedzību, ko viņš salīdzināja ar „iestāšanos svētajos ordeņos agrākajos gadsimtos”, un drīz vien pēc tam apprecēja Anitu Platkiju, komunistiskās partijas biedri. Tiesa, visu 13 laulības dzīves gadu laikā Hejs turpināja skraidīt pa pilsētu parkiem, meklējot homoseksuālas dēkas.

Teorija homoseksuāļu kustībai

1948. gadā Hejs formulēja principus un teoriju, uz ko balstīsies Matačīnu biedrība. Izmantojot marksistisko dialektiku homoseksuāļu vajadzībām, Heja teorija skaidroja, ka homoseksuāļi esot „kulturāla minoritāte”, ko apspiežot heteroseksuālu vairākums. Tika plānots, ka homoseksuāļu kustību sabiedrība sāks pieņemt tieši šīs koncepcijas dēļ. 1950. gadā Hejam izraisījās mīlas dēka ar gados jauno Rudiju Gernreihu, kas bija kreisi noskaņots politiskais emigrants. Ar Gernreiha palīdzību Hejs vervēja Matačīnu biedrības pirmos locekļus. Septiņi pirmie biedrības locekļi bija vai nu komunistiskās partijas biedri, vai arī kreiso līdzskrējēji. Matačīnu biedrība „neapstrīdami bija mūsdienu homoseksuāļu kustības aizsākums”. Tās „misija un uzdevumi” bija „VIENOT...IZGLĪTOT...VADĪT... visus sabiedrības atstumtos”. Kaut arī Harijs Hejs nebija šīs organizācijas biedrs, viņš ļoti cienīja Ziemeļamerikas vīriešu/zēnu mīlestības asociāciju, kas tika dibināta 1978. gadā Bostonā, un bieži uzstājās ar runām šīs organizācijas rīkotajos pasākumos. Atbalstot homoseksuālas attiecības starp vīriešiem un zēniem, Hejs mēdza atsaukties uz savas dzīves epizodēm. Komentāri lieki.

Rītdiena

28 jūnijs 2007.

Izskatīs tikai daļu slepkavību

Kanādas Augstākā tiesa no­teikusi, ka tiks izskatītas sešas slepkavības, bet pārējās 20 epizo­des paredzēts izskatīt pēc pāris gadiem. Tiesa uzskata, ka pirmās pakāpes slepkavības ar ķermeņu sadalīšanu var ietekmēt tiesas piesēdētāju psihi un pamudināt viņus paātrināt tiesas procesu, neizskatot visas asiņainās epizo­des. «Tāds psiholoģiskais spie­diens uz tiesas piesēdētājiem nav pieļaujams, turklāt mums jāga­rantē upuru tuviniekiem taisnīgs tiesas spriedums,» sacījis tiesne­sis Džeimss Viljams. Ar tiesas lēmumu izskatīt tikai sešas slep­kavības, bet pārējās «atstāj līdz labākiem laikiem» nav apmieri-

nāti nogalināto tuvinieki. Ģime­nes apvienojušās protesta kustībā, lai aicinātu tiesu izskatīt visu 26 slepkavību epizodes, neatliekot uz nenoteiktu laiku. Tiesas piesē­dētāju atlase paredzēta 2006. gada beigās, bet 2007. gada 8. janvārī tiesas piesēdētāju žūrija sāks uz­klausīt liecinieku liecības. Tiesas process var ilgt divus gadus.

Līķus glabā ledusskapī

Kā ziņo «Canadian Press», Robertu Piktonu sāks tiesāt par 25 gadus vecās Serīnas Eboutsas un 26 gadus vecās Monas Vilsones slepkavību; abu mirstīgās atlie­kas atrastas cūkkopja fermā 35 kilometrus no Vankūveras. Pro­stitūtu ķermeņi bija sadalīti - galvas, rokas un kājas bija ielik­tas milzīgā ledusskapī. Pēc šo

slepkavību izskatīšanas paredzēts sākt tiesas procesu par Andreas Džosberi, Brendas Volfas, Džor-džīnas Papinas un Mārnijas Fre-jas nogalināšanu. Izmeklēšanas materiāli liecina, ka slepkavības izdarītas ap 1990. gadu. Ap to lai­ku prostitūtas bija pazudušas no Vankūveras nabadzīgākā rajona Dauntaunas Istsaidas. Ja Piktons tiks atzīts par vainīgu vismaz vienā slepkavībā, viņam draud mūža ieslodzījums un viņš kļūs par pašu nežēlīgāko sērijveida slepkavu Kanādas krimināllietu vēsturē un par vienu no bīstamā­kajiem pasaules maniakiem. Prostitūtas gandrīz visas bija arī narkomānes, un viņu slepkavoša­na Vankūverā sākās jau 1982. ga­dā. Pērkamās mīlas priesterienes turpmākos 20 gadus pilsētā pa­zuda regulāri. Lielākais skaits sieviešu pazušanas gadījumu

fiksēts laikposmā no 1997. līdz 1998. gadam, kad pazuda 18 ielas­meitas. Interesanti, ka tieši to­laik Piktons tika arestēts par bruņotu uzbrukumu - viņš ar nazi bija meties virsū kādai pros­titūtai. Šī lieta tika izbeigta, un fermeris varēja turpināt baudīt brīvību.

Policijai aizdomas, ka nogalinātas vismaz 60 sievietes

2003. gadā policija tika viņam uz pēdām, un cūkkopja fermā tika atrastas deviņu upuru mirstīgās atliekas. Likumsargi uzskatīja, ka nogalināto sieviešu skaits pār­sniedz 60. Šis skandāls ieguva jaunu pavērsienu 2004. gada mar­tā: pēc policijas rīcībā esošās in­formācijas, ekspertīzes pierādīja, ka fermera Roberta Piktona au-

dzēto cūku gaļa satur cilvēka DNS. Izmeklētāji uzskatīja, ka maniaks pēc katras slepkavības sadalījis līķus un izbarojis tos cūkām, lai slēptu noziegumus. Piktons audzēja cūkas, tad nokā­va un gaļu pārdeva saviem drau­giem, paziņām kā arī vietējā tir­gū. Ar gaļu no Piktona fermas mielojās vairāki simti cilvēku, kas dzīvoja līdzās viņa fermai, kā arī dažu Vankūveras kvartālu iedzīvotāji. Šis fakts īpaši uztrauc mediķus, kas domā, ka maniaka nogalinātās prostitūtas varētu būt slimojušas ar hepatītu vai pat AIDS. Bija pat versija, ka šīs sli­mības no cūkgaļas varējušas no­kļūt arī cilvēku organismā. To­mēr vēlāk mediķi nāca klajā ar paziņojumu, ka risks inficēties, ēdot cūkgaļu, ir ļoti neliels, jo vairums infekciju iet bojā gaļas sagatavošanas laikā.

/Vakara Ziņas 11.10.2006./

Cilvēki, zaudējot ticību saviem elkiem, kļūst aiz­vien noslēgtāki, un šo attieksmi vēl pastiprina ci­niskās partiju priekšvēlēšanu reklāmas. Esam sa­snieguši to robežu, kad ar smīnu uz notiekošo raugās ne tikai partiju ideologi, bet arī vēlētāji. Pro­ti, cilvēkiem tiek piedāvāta iespēja piedalīties tota­lizatoros: kura partija laimēs?Šāda prakse vairumam zinā­ma kā hokeja vai zirgu skrieša­nās sacensību neatņemama sa­stāvdaļa, tomēr kas gan var liegt ironiski izklaidēties, slē­dzot derības par cilvēkiem, kas kārtējo reizi sevi pozicionē kā tautas varoņus un labklājības nesējus? Tiesa gan, šoreiz, šī sevis pozicionēšana nav skaļa klaigāšana, bet gan totalizators. Tā ir spēle, kurā dalībnieks slēdz derības uz sporta spēles vai jebkura cita prognozējamanotikuma iespējamo iznākumu. Derību iznākums atkarīgs no tā, vai spēlētāja prognozes sa­krīt ar notikušajiem reālajiem, dokumentāli apstiprinātiem fak­tiem.Šādu iespēju minēt un nopel­nīt šobrīd piedāvā portāls «Del-fi». Tur noteikts, ka precīzas prognozes autors saņems balvu 50 latu vērtībā, kas ļaus izman­tot kāda atpūtas un izklaides centra pakalpojumus.Spriežot pēc vispārējā noska­ņojuma, cilvēki nav zaudējuši ticību Tautas partijai, ZZS, par­tijai «Jaunais laiks», apvienībai LPP/«Latvijas Ceļš», PCTVL. Kā pēdējā minēta apvienība

Ventspils ģimnāzijas skolnieks ar nazi sagrieza četrus savus skolas­biedrus — divus savas klases zēnus un meiteni, bet, skrienot ārā no klases telpas, gaitenī ievainoja vēl kādu citas klases skolnieku. Pēc agresīvā uzbru­kuma puisis devies mājās, kur viņu aizturēja sēžam pie datora.

Aizstāvas ar plakātiem

Brīdī, kad policija ieradās pie jaunieša, uz galda viņam līdzās atradās divi naži, kas, iespējams, izmantoti skolasbiedru savaino­šanā. Incidents noticis ap pulk­sten 10. Ventspils 1. ģimnāzijas 10. klases skolnieks ieradies sko­lā ar nokavēšanos un ar diviem nažiem uzbruka klasesbiedriem. Starpgadījums izcēlies bioloģijas stundā, ko vadīja skolotāja Irīna Ivane, kura operatīvi reaģēja, aizstāvot audzēkņus un pārsie­not cietušo brūces. Bērni pēc nogādāšanas Ventspils slimnīcā saņēma pirmo neatliekamo palī­dzību. Ventspils slimnīcas galve­nais ārsts Gundars Daudze pau­dis, ka cietušajiem ir virspusējas grieztas un durtas brūces, kas nerada briesmas viņu veselībai un dzīvībai. Visvairāk cietis viens no puišiem, kuram mediķikonstatēja grieztu brūci augšdel­mā, plaukstā un kaklā. Citi divi guvuši ievainojumus krūšu kur­vī, bet meitene — padusē un augšdelmā. Uzbrucējs meties virsū arī pasniedzējai, kas aiz­stāvoties izmantojusi plakātus. Pēc palīdzības sniegšanas visi atlaisti mājās. Par notikušo in­formēti arī viņu vecāki, bet ar bērniem strādās psihoterapeits no Rīgas.

Piemērs — ārzemju skolasVentspils domes Pilsētas mārketinga nodaļas vadītāja Kristīne Duļbinska informē, ka klasei, kurā notika minētais in­cidents, mācību stundas tika pārtrauktas, savukārt pārējās klasēs mācības turpinājās sa­skaņā ar stundu sarakstu. Skolo­tāja, neraugoties uz piedāvāto iespēju doties mājās pēc pārdzī­votā stresa, tomēr turpinājusi vadīt stundas. Pēc ģimnāzijaspedagogu vārdiem, uzbrucējs esot vienpatis, kuram uzvedības problēmas iepriekš nav novēro­tas. Jaunietis bijis mierīgs, mā­cījies viduvēji un aizrāvies ar datoru. Uzbrucējs pēc skolas­biedru ievainošanas aizbēga, taču policija viņu aizturēja mā­jās. Viņa rīcības motīvi pagai­dām nav zināmi. Puiša klases­biedri stāstījuši, ka viņu intere­sējuši līdzīgi gadījumi ārzemju skolās, kad apspiestie bērni at­riebušies saviem vienaudžiem. Viņa galvenā aizraušanās bijis dators un divas ap 2000. gadu uz ekrāniem iznākušas filmas, ku­rās atainota līdzīga situācija skolās. Tieši šo filmu iespaidā, visticamāk, arī noticis incidents. Šobrīd ierosināta krimināllieta par huligānismu, ja tā saistīta ar miesas bojājumu nodarīšanu ar ieroci vai kādu priekšmetu. Sods par šādu nodarījumu var būt brīvības atņemšana līdz sep­tiņiem gadiem ar policijas kon­troli līdz trīs gadiem.

Nekrofilija no mūsdienu medicīnas viedokļa līdz šim ir maz pētīta, tomēr pilnīgi skaidrs, ka tā ir novirze, kuras cēloņus īsti nav iespējams izskaidrot. Šokējoši nekrofilijas gadījumi nesenā pagātnē fiksēti arī Rīgā.

Kas tad īsti ir nekrofilija? Tradicionālajā izpratnē tā ir nāves (mirušā) mīlestība. Tās jēga - nodarot sāpes, radīt ciešanas citiem, lai gūtu baudu sev. Neseksuālā (vai garīgā) sadisma izpausmes formas ir cilvēka vēlme aizvainot, apvainot, sodīt sodīšanas pēc, graut cilvēka pašapziņu pazemojot. Fiziskā izpratnē nektrofilija ir fiziska un garīga tieksme pēc līķiem, dzīvām būtnēm bezsamaņas (vai pretoties nespējīgā) stāvoklī.

Precedenti arī Rīgā

Nav bieži nācies dzirdēt par nekrofilijas gadījumiem, tomēr dažas liecības ir saglabājušās. Oficiāli zināmi divi nesenā pagātnē fiksēti notikumi. Proti, 50. gadu beigās kādā Rīgas kapličā kaprači bija seksuāli izmantojuši 80 gadus vecas sievietes mirstīgās atliekas. Apgānītais līķis ticis atrasts zārkā ar visiem pierādījumiem, kādi mēdz būt pēc dzimumakta... Toreiz ierosināta arī krimināllieta. Minēto gadījumu pēc tam ilgi izmantoja kā konkrētu piemēru, mācot topošajiem mediķiem par seksuālajām novirzēm, atminas Rīgas Stradiņa universitātes tiesu medicīnas katedras docents Uldis Bērziņš.

Ar līķa apgānīšanu saistīts gadījums noticis arī 80. gados. Maskavas ielā, kur savulaik atradies Tiesu medicīnas ekspertīžu centra morgs, gados jauns sanitārs nodarbojies ar mirušo pornogrāfijas fotografēšanu. Pēc šī gadījuma atklāšanas vainīgais no darba esot atbrīvots.

Savukārt Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra direktore Velta Volksone, jautāta par nekrofilijas gadījumiem Rīgā, neatminējās nevienu. Viņa gan uzsver, ka runa par nekrofiliju varētu būt saistībā ar Staņislava Rogoļeva vārdu. Maniaks savus upurus vispirms nogalināja un pēc tam seksuāli izmantoja. Tomēr U. Bērziņš norāda, ka arī šajā gadījumā nevar runāt par klasisku nekrofilijas piemēru, jo minētā tieksme attiecināma tieši uz līķu apgānīšanu. Agonijas periodā tā klasificējama kā seksuālas dabas slepkavība.

Rogoļeva stāsts

S. Rogoļevs, kurš uzdarbojās 80. gadu sākumā, savulaik tika uzskatīts par nežēlīgāko varmāku. Viņa vainu atzina 10 slepkavībās un sešās izvarošanās. Toreiz Latviju pārlidoja vēsts, ka sievietēm jābūt uzmanīgām, jo parādījies maniaks. Gandrīz visi viņa upuri bija aplaupīti, nogalināti un izvaroti. Laikposmā no 1980. gada novembra līdz 1982. gada maijam varmāka veica 22 uzbrukumus sievietēm. Vienpadsmit gadījumos tās tika nogalinātas. Piecas izdzīvoja tikai tāpēc, ka slepkava noturēja viņas par mirušām. Jāpiebilst, ka vienmēr upuri tika sisti un spīdzināti. Par Rogoļeva maniakālajām tieksmēm liecināja tas, ka vairākas reizes viņš seksuāli bija izmantojis jau mirušas sievietes, kā arī ievietojis viņu dzimumorgānos dažādus priekšmetus.

1981. gada 8. aprīlī Pļavniekos, nomaļā vietā šķērsojot sliedes, S. Rogaļevs ievēroja iereibušu sievieti un grasījās iet klāt, taču viņu apsteidza kāds cits. Noziedznieks sekoja un, pagaidījis, kamēr «konkurents» pabeidz darāmo, sievietei uzbruka. Upuri žņaudzot, viņš sevi apmierināja jau ar mirušu sievieti. Savukārt 1981. gada 7. maijā, braucot autobusā uz Baldoni, maniaks iepazinās ar iereibušu sievieti, kura viņu uzaicināja pie sevis uz mājām. Sieviete tika izvarota, nožņaugta un vairākas stundas apgānīta, izmantojot saimniecības sveces. 1981. gada 30. jūlijā par S. Rogaļeva upuri kļuva kāda atpūtniece no Čeļabinskas. Uzbrukums notika mežā. Pēc nožņaugšanas apgānīšanai tika izmantota stikla glāze. Tiesa S. Rogaļevam piesprieda nāves sodu, kas tika izpildīts.

Šņabis par līķi

Pirmo reizi materiālus par nekrofiliju sāka apkopot amerikāņu psihologi. Tā, piemēram, kāda Otrā pasaules kara veterāna liecība sniedz ieskatu minētās perversijas pamatos. Vēl būdams bērns, viņš ziemā vizinājies no ledus kalniņa uz «friču» līķiem (pirms tam aplejot tos ar ūdeni). Kara laikā nekrofilija plauka arī frontes aizmugurē. Dažkārt līķus izzaga no vilcienu sastāviem, kas veda nāves kravas no frontes līnijām. Nereti par šņabja pudeli tos izpirka no zaldātiem, kas apsargāja ešelonus.

Pēc kara beigām daudzi seksuālie «īpatņi» pārcēlās uz dzīvi tuvu «zonām» - vietām, kur milzīgos daudzumos tika koncentrēti karagūstekņi vai citi ieslodzītie. Jau 1933. gadā, kad Padomju Savienībā būvēja bēdīgi slaveno Belomorkanālu, staļiniskais režīms bija izstrādājis veselu sistēmu, kā iznīcināt līdz nāvei nonīkušos zekus.

Svētās inkvizīcijas laikā no pasaulīgās dzīves atrautie mūki savās šaurajās cellēs sevi apmierināja, kā nu prata. Arī viņu seksuālās fantāzijas nereti saistījās ar aizgājēju ķermeņiem, kurus varēja iegūt netālu no klosteriem esošajās kapsētās. Bieži vien nelaiķus izmantoja, piesedzoties ar aizlūgšanas rituālu vai pat mirstošā svētīšanas laikā. Prātam neaptveramas ciešanas piemeklēja arī ieslodzītos, kuri Svētās inkvizīcijas sodu izcieta dziļās, tumšās akmens akās. Viņi izvaroja un ēda savus mirušos bēdubrāļus, bet pēc tam paši mira no nāvējošām infekcijām.

16.-17. gadsimtā Francijā sākās nākošais nekrofilijas uzplaukuma periods, ko pavadīja uzbudinošā apziņa par iespēju uzņemties absolūtu seksuālo iniciatīvu pār pakļāvīgo partneri. Vīrieši nesmādēja priekšlaicīgi no dzīves aizgājušas meitenes, bet sievietes savukārt - nogalinātus kareivjus.

Iegūt absolūtu varu pār dzīvo

Humānistiskās psihoanalīzes attīstītājs Ēriks Fromms uzskata, ka sadisms (arī tā seksuālajā formā) ir vēlme iegūt absolūtu un neierobežotu varu pār visu, kas dzīvs, - jo tas rada visvarenības ilūziju. Taču faktiski sadisms ir gļēvulības un bezspēcības kompensācijas mehānisms, kas apvienots ar visspēcības sajūtu kompleksu. Autors to sauc par garīgo kropļu reliģiju, kas ar varas palīdzību cenšas dzīvo pārvērst nedzīvajā tādēļ, ka dzīvais iedveš bailes.

Uzziņai

Latvijas LR Krimināllikums

166. panta par pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanas, izgatavošanas un izplatīšanas noteikumu pārkāpšanu 2. daļas par pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālas darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu tādā pašā nolūkā paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām.

228. panta par kapa un līķa apgānīšanu 1.daļa par kapa, apbedījuma urnas, apbedīta vai neapbedīta līķa apgānīšanu paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.

Pieaugušo nevērības dēļ bērniem rodas sarežģījumi ar dokumentu uzrādīšanu, šķērsojot valsts robežu, tāpēc par ceļošanai nepieciešamajiem dokumentiem jāzina laikus, lai robežpunktā nebūtu jāatliek ceļojums.

Ilūzija, ka līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) pase ceļošanai vairs nebūs nepieciešama, rada pārpratumus uz valsts robežas, taču šis personu apliecinošais dokuments joprojām ir jāuzrāda, dodoties ārpus valsts teritorijas, skaidro Valsts robežsardzes Preses un sabiedrisko attiecību dienesta priekšniece Dace Ūdre. Vecākiem jāatceras, ka, neraugoties uz iestāšanos ES, robežšķērsošanas kārtība nav mainījusies. Ja nepilngadīgais ceļo patstāvīgi, viņam bez pases uz robežas jāuzrāda notariāli apstiprināta tēva vai mātes atļauja patstāvīgai izceļošanai no valsts un dzimšanas apliecība vai tās notariāli apstiprināta kopija. Ja nepilngadīgais ceļo kopā ar kādu pavadošo personu, piemēram, vecmāmiņu, klases audzinātāju vai treneri, uz robežas jāuzrāda notariāli apstiprināts tēva vai mātes pilnvarojums šai personai izvest no valsts nepilngadīgo, kā arī dzimšanas apliecība vai tās notariāli apstiprināta kopija. Jāatceras, ka visos gadījumos vajadzīga arī pase. Maijā robežas šķērsošana liegta 33 nepilngadīgajiem, aprīlī – 16. Deviņos gadījumos bērni uz robežas nav spējuši uzrādīt vecāku pilnvarojumu robežas šķērsošanai (aprīlī – 5, matā – 14), 24 gadījumos dzimšanas apliecības vai to notariāli apstiprinātas kopijas (aprīlī – 11, martā – 21). Tomēr kopumā šiem skaitļiem nav tendence pieaugt, norāda D. Ūdre. Robežkontrole uz iekšējām robežām, proti, uz Latvijas–Lietuvas un Latvijas–Igaunijas robežas, saglabāsies līdz brīdim, kad Latvija pievienosies Šengenas līgumam, kas nosaka ES iekšējo robežu likvidēšanu, lai personas varētu brīvi pārvietoties, kopēju vīzu režīmu un ārējās robežas sargāšanu. Latvija to plāno 2007./2008. gadā, kas tiek minēts kā iespējamais jaunās Šengenas informācijas sistēmas izveides beigu termiņš. Pagaidām robežkontrole saglabāsies vēl trīs gadus, tāpēc visu par ceļošanai nepieciešamajiem dokumentiem pieaugušajiem būtu vēlams noskaidrot laikus, lai, atbraucot līdz robežpunktam, nebūtu jākļūst par nepatīkamā fakta upuri. Pēdējā laikā robežpunktos visbiežāk no dokumentiem bērniem trūkst tieši pases.

Turpinot iekarot klausītāju simpātijas, grupa «Sanctimony» rīt mūzikas klubā «Melnā piektdiena» atskaņos savu pirmo sacerēto dziesmu, pēdējos desmit gadus nespēlētas dziesmas no iepriekšējiem albumiem un singlu «Lord of Scum» no nākamā gada sākumā gaidāmā albuma «Hell in Stereo». Pasākumā būs aplūkojama arī videoretrospekcija par «Sanctimony» darbību 12 gadu garumā, bet viesu statusā muzicēs «Infected» un leģendārā rokgrupa «Rūsa».

«Sanctimony» ir viena no tām retajām Latvijas smagās mūzikas grupām, kas joprojām turpina radīt jaunu muzikālo materiālu un nav apstājušies iemītās taciņas sākumā. Grupu pazīst šādā sastāvā: Jānis Boļšaks — vokāls, Viesturs Grīnbergs — ģitāra, Jānis Aizkalns — ģitāra, Deniss Denisenko — bass, Kārlis Jakubonis — bungas.

Sastāva maiņa un nostabilizēšanās

Grupa dibināta 1994. gadā un spēlē smagās mūzikas stilā, ko paši dēvē par «death"n"roll». Viņus ietekmējis gan Ozijs Osborns, gan grupas «Entombed», «Black Label Society», «Motley CrŅe» un citas. 1996. gadā «Sanctimony» ierakstīja pirmo demoalbumu «When The Sun Was God», kas izdots kasetes formātā un kurā iekļautas vairākas pašsacerētas dziesmas, kā arī divas latviešu tautasdziesmu apdares. Piedzīvojot vairākas sastāva maiņas, bet nepārtraucot aktīvu koncertdarbību un jaunu dziesmu komponēšanu, 1998. gadā grupa ierakstīja albumu «Eternal Suffering». Tā tapšanā piedalījās Jānis, Kārlis un Viesturs, bet basa un otras ģitāras partijas ierakstīja pieaicināti viesmūziķi. Šis albums CD formātā izdots 2000. gadā «Father Productions» paspārnē. 1999. gadā trīs grupas dalībniekiem pievienojās Jānis un Deniss. Izveidojuši jaunu koncertprogrammu ar labākajām jau izdotajām dziesmām, jaunām kompozīcijām un kaverversijām, «Sanctimony» sniedza daudzus koncertus, tostarp Minskā un Brestā Baltkrievijā kopā ar «Skyforger», kā arī Igaunijā un festivālā «Sinepes un Medus». 2001. gadā grupa veica savu pēdējo «death metal» ierakstu. Tas ir četru dziesmu promo materiāls plānotam, bet nenotikušam albuma «Lirix» ierakstam.

Pārmaiņas un panākumi

Vēlmes pēc pārmaiņām lika grupai 2002. gadā pieņemt lēmumu mainīt spēlēšanas stilu un skanējumu pašu iemīļotā «smagā roka» virzienā. Tomēr negribēdami atteikties no «death metal» saknēm, puiši savu jauno muzicēšanas stilu nosauca par «death"n"roll». 2003. gadā «Sanctimony» ierakstīja divu dziesmu demoversijas, no kurām kompozīcija «Devil And Men» iekļuva Radio «SWH Rock» Top 20, noturot savas pozīcijas 20 nedēļas — līdz pat Top 20 slēgšanai. Dziesma topā sasniedza otro vietu. 2004. gada vasarā tika sākts albuma «Devil And Men» ieraksts, kura laikā ierakstīja desmit pašu dziesmas un divas dziesmu kaverversijas — grupas «Black Sabbath» kompozīciju «Into The Void» un «Synchronicity II» no grupas «The Police» repertuāra. «Sanctimony» nospēlējusi daudzus labus koncertus, no kuriem zīmīgākie ir kopā ar 80. gadu pasaules mēroga rokzvaigznēm «Whitesnake» un vieniem no slavenākajiem zviedru «death metal» kustības aizsācējiem «Dismember».

2005. gadā ieraksts tika pabeigts «MC Rec» studijā kopā ar Armandu Treilihu. Albums «Devil And Men» dienas gaismu ieraudzīja jūnijā. Dziesma «Lover» no jaunā albuma atjaunotajā Radio «SWH Rock» Top 20 veiksmīgi sasniedza pirmo vietu. 2005. gadā grupas koncertdarbība aizsākās ar diviem koncertiem Rīgā un Viļņā kopā ar vairākkārtējiem zviedru «Grammy» balvas ieguvējiem «Entombed» un noslēdzās ar leģendārās grupas «Judas Priest» koncerta atklāšanu Rīgā.