Rīgā ir tikai trīs dzīvnieku patversmes, no kurām viena jau ir norakstīta — Juglas dzīvnieku patversmi grasās slēgt, bet jaunā vēl tikai ir projektā. Latvijas Kinoloģiskās palīdzības centra projekts "Labās mājas" pagaidām ir nākotnes vīzija, taču, lai tā kļūtu par realitāti, nepieciešami 630 463 lati.

Vairs neiemidzinās

Jaunā dzīvnieku patversme būs ar daudz plašākām funkcijām: ja projektu izdosies īstenot, varēs risināt klaiņojošu dzīvnieku problēmu, sniegt operatīvu un kvalitatīvu palīdzību nelaimes gadījumos iekļuvušiem četrkājaiņiem, izmeklēt cietsirdības gadījumus pret tiem un izglītot iedzīvotājus dzīvnieku aizsardzības un apmācības jautājumos. Paredzēts, ka centrā strādās kinologi, zoopsihologi un apmācības instruktori.

Nākotnē mājdzīvnieku saimnieki savas prombūtnes laikā centra viesnīcā varēs uz laiku atstāt savus mīluļus speciālistu aprūpē.

Pēc provizoriskām aplēsēm, patversme un suņu pastaigu laukumi varētu sākt funkcionēt nākamā gada rudenī — tā būs projekta pirmā daļa. Otrajā tiks izveidota veterinārā klīnika un zoopreču veikals, trešajā — suņu apmācību laukumi ar slēgtu manēžu, bet ceturtajā — dzīvnieku viesnīca. "Labās mājas" būs pirmā patversme, kurā dzīvnieki, neatkarīgi no viņu vecuma, netiks iemidzināti, ja vien to ļaus četrkājaiņu veselības stāvoklis. Ar klīnikas palīdzību iecerēts izvērst bezsaimnieku kaķu kontroles programmu "Noķer, sterilizē, atlaiž". Jaunajā patversmē vienlaikus varēs uzturēties 50 suņi un 30 kaķi, turklāt tur sev mājas atradīs pelītes, kāmji, truši un citi mazie mājas zvēriņi.

Galante izglābj kaķēnu

Pagaidām Rīgas dome tikai ierādījusi zemi, kur celt jauno patversmi. Saskaņots arī "Labo māju" tehniskais projekts, un vairākas firmas solījušas palīdzēt ar būvmateriāliem. Taču celtniecību varēs uzsākt tikai tad, ja šim mērķim tiks saziedota nauda, tāpēc cilvēki, kas nav vienaldzīgi pret ķepaiņu ciešanām, aicināti iepazīties ar jauno projektu un ziedot līdzekļus nelaimē nonākušajiem dzīvniekiem.

Patversmē sev kādu mīluli atraduši arī daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Pasaulslavenā operas māksliniece Inese Galante, uz pāris dienām atgriezusies mājās no darba ārzemēs, sava pagalma atkritumu kastē atrada pusdzīvu kaķa bērnu. Par spīti laika trūkumam, viņa meklēja ceļus, lai kaķenīti dabūtu pie veselības un atdotu labās rokās. Dramaturģe Lelde Stumbre devusi jaunas mājas Juglas patversmes sunenei Bertai. Mūziķis Mārtiņš Freimanis no suņu patversmes paņēma Pepi, jo uzskata, ka visuzticamākie suņi nāk tieši no patversmēm. Tur sev suņuku atradis arī modes mākslinieks Dāvids, bet žurnālists Lato Lapsa — runci Paviču.

15. novembris (2006)

Naktī no 23 uz 24. septembri Jevgeņijs pēc ilgākas prombūtnes Dānijā kopā ar draugiem nolēma apmeklēt klubu "LaRocca". Diemžēl šis apmeklējums jaunietim beidzās ar pamatīgiem zilumiem.

Kur ir demokrātija?

"Redzēju, ka manu draugu ved ārā no kluba; gāju viņiem pakaļ un prasīju apsargam, kāpēc un par ko viņu ved ārā. Tajā brīdī jau bijām izgājuši uz ielas, un apsargs pajautāja, vai es arī gribu nepatikšanas," — tā savu stāstu sāk apsargu piekautais puisis. Neviens lieki nav runājis, un apsargi veikli darījuši "savu darbu", ko prot ļoti labi. "Prasīju vēlreiz, kāpēc apsargs aiztiek manu draugu. Tad apsargs man iesita, mēs sakāvāmies. Pēc brīža pieskrēja citi apsargi, uzlika man rokudzelžus un sāka sist, spārdīt ar kājām. Pēc šā incidenta pirmdien aizgāju uz policiju un uzrakstīju iesniegumu. Viņi man nozīmēja medicīnisko ekspertīzi, rentgenu un citas pārbaudes. Pēc kautiņa man bija liels puns galvas vidū, zem acs pamatīgs zilums un pārplēsta lūpa. Pēc pāris dienām saņēmu vēstuli no policijas, ka ierosināta krimināllieta un jāgaida tiesa," stāsta Jevgeņijs. Puisis ir sašutis par apsardzes patvaļu un agresīvo rīcību. "Apsargiem nav tiesību aiztikt cilvēkus! Pat ja viņi ir iereibuši, tad drīkst vienīgi aizrādīt un izvadīt ārā. Mūsu klubos ir tā, ka apsargs var neielaist klubā, ja viņam nepatīk tava seja. Es uz "LaRocca" agrāk bieži gāju un esmu redzējis, kas tur notiek. Daudzas reizes esmu novērojis, kā apsargi izlauž rokas apmeklētājiem. Tagad šo klubu apmeklēju pēc trīs mēnešu prombūtnes. Cik ilgi tā turpināsies? Dānijā kaut kas tāds nav iedomājams, bet šeit valda visatļautība. Kur tad ir tā demokrātija?" retoriski jautā Jevgeņijs.

Huligāns atnāca

Pēc piekaušanas puisis atkal devies uz klubu. Šoreiz, lai pārbaudītu apsargu atmiņu. "Zilums bija nogrimēts. Pēc kāda laika man pienāca kāds apsargs un jautāja, vai es esmu tas, kuru viņi iepriekšējā nedēļā piekāva. Teicu — jā, uz ko viņš atbildēja, lai daudz nelecos. Pienāca vēl viens. Tad teicu, ka par šo gadījumu ierosināta lieta. Apsargs atbildēja, ka vienmēr atradīs kādas meitenes, kuras liecinās, ka esmu bijis piedzēries un neesmu piekauts," atceras Jevgeņijs. Piekautais puisis stāsta, ka šajā klubā pie ieejas pastāvīgajiem apmeklētājiem uzrādās vārds un parole. "Tātad vakarā, kad mani piekāva, viņu datorsistēmā uzrādās, ka esmu bijis šajā klubā. Pēc sarunas sapratu, ka "viņiem viss ir nopirkts". Teicu, ka varam darīt tā — es ņemu atpakaļ krimināllietu, bet viņi mani laiž iekšā klubā. Tā arī sarunājām..." — tā Jevgeņijs. Kad puisis uz klubu aizgājis nākamreiz, viņu uzreiz atpazinuši. Sak, "mūsu huligāns atnācis". Taču klubā apsardze viņu nav laidusi. "Teicu, ka esmu sarunājis, lai mani laiž klubā, un prasīju, kāpēc viņi nepilda norunu. Apsargs apjautāja citus un beigās teica, lai eju mājās. Esmu dzirdējis, ka klubā "Fashion Club" nav ielaists invalīds ratiņkrēslā. Viņš iesūdzēja klubu par cilvēktiesību pārkāpšanu un uzvarēja," saka Jevgeņijs.

"Vakara Ziņas" sarunā ar kluba "LaRocca" juristu Alekseju uzzināja tik vien — ja šāds gadījums ir noticis, cietušajam bija jāgriežas policijā. Uz jautājumu, vai kluba vadība neuzņemas nekādu atbildību par savu apsargu rīcību, atbilde bija strupa: "Ziniet, es ar jums nevaru runāt!"

Piekaušana nav retums

Viens no pēdējā laika skaļākajiem skandāliem, kad kluba apsargi ļāvuši vaļu rokām, bija šovasar, kad apsargi izklaides iestādē "Fashion Club" piekāva ģimeni, kas tur svinēja vārdadienu. Viss bija labi līdz brīdim, kad vienai no sievietēm pastiprinātu uzmanību centās izrādīt nepazīstams vīrietis. Konflikts sākās ar grūstīšanos, ko apsargi izšķīra sev pierastā veidā — piekaujot vīrieti, kurš gāja aizstāvēt sievieti, kurai nebūt nepatika uzmācīgā svešā vīrieša interese. Vēlāk SIA "Post Nevada" mārketinga menedžere, komentējot šo incidentu, apgalvoja, ka noticis kautiņš: "Mūsu apsardze lokalizēja notiekošo." Apsardze "lokalizēja" kautiņu, saslēdzot puišus rokudzelžos, atspārdot un pat žņaudzot.

Savukārt klubā "Jelgavas baltie krekli" Jelgavā bija izcēlies konflikts starp izklaides iestādes darbiniekiem un viegli iereibušu apmeklētāju. Jaunietis apvainots glāžu sasišanā un cauruma izsišanā sienā, taču puisis apgalvo — viņš tikai apgāzis ķebli. Cietušais tika izgrūsts no kluba bez virsdrēbēm, apsaukāts necenzētiem vārdiem un piekauts. Kamēr kluba darbinieki fiziski skaidrojās ar apmeklētāju, viņa meitene un draugi lūdza puisi nesist. Diemžēl neviens no darbiniekiem lūgumus neuzklausīja, bet iekaustīto puisi drīz vien aizveda ar apsardzes automašīnu. Pēc incidenta cietušā draugi devās uz policiju, lai uzrakstītu iesniegumu. Par lieciniekiem piekrita būt arī vairākas personas, kas no studentu vecuma jau izaugušas un ar cietušo nebija saistītas.

Augustā mūzikas klubā "Fontaine Palace" Liepājā izcēlās kautiņš, kuru izraisīja kāds iereibis apmeklētājs. Apmeklētājs vispirms iesitis kluba apmeklētājai, bet pēc tam apsardzes darbinieki sitēju un viņa biedru izmetuši ārā. Turklāt apsargi esot fiziski ietekmējuši konflikta sācēju — apsardzes darbinieki vainīgo esot nogāzuši zemē un sākuši stipri sist. Šādu gadījumu ir daudz, taču parasti viss tiek noklusināts un nenonāk līdz policijai.

Pirms diviem gadiem Krievijas diplomāta notriektais Valdis Āboliņš gandrīz pilnībā atguvis fizisko veselību, taču, izmantojot savu nelaimi, sācis nodarboties ar krāpniecību. Par viņa upuriem kļuvušas vairākas viesnīcas, dažas taksometru firmas, arī advokāta pakalpojumus jaunietis izmanto bez maksas, atsaucoties uz neesošu sponsoru, kurš segs izdevumus.

2001. gada 22. septembrī ap pulksten vienpadsmitiem vakarā Čiekurkalnā Āboliņu notrieca toreizējā Krievijas vēstniecības otrā sekretāra Mihaila Lažinceva vadītais auto. Pret diplomātu ierosināja krimināllietu, bet prokuratūra atzina, ka notikušajā vainīgs Āboliņš, kas ielu šķērsojis neatļautā vietā. Savukārt Lažincevs izmantoja diplomātiskās imunitātes priekšrocības un atteicās no alkohola testa, bet Āboliņam alkoholu asinīs nekonstatēja. Lažincevs jau ilgāku laiku nestrādā Latvijā.

Atveseļojas, pateicoties ziedojumiem

Cietušais vairākkārt vērsies Krievijas vēstniecībā, lūdzot kompensēt ārstēšanās izdevumus, taču saņēmis vien nedaudz vairāk par simts ASV dolāriem.

Pēc avārijas puisis pārvietojās ratiņkrēslā. Tā kā viņam nebija līdzekļu rehabilitācijai, viņš vāca ziedojumus. Piemēram, Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki viņa ārstēšanai saziedoja 267 latus, vairākus simtus ziedoja Unibanka, dažādas firmas un privātpersonas. Pērnā gada februārī Āboliņš pavisam nejauši satika aktrisi Zani Daudziņu viņas mājas pagalmā. Jaunietis palūdza, lai palīdz viņam tikt pāri peļķei, un veikli izmantoja iespēju, lai pastāstītu par savu nelaimi. Rezultātā Āboliņš noskatījās komēdiju «Pēdējais kvēlais mīlnieks» un izrādes ienākumi tika ziedoti viņa rehabilitācijai sanatorijā.

Pēc ārstēšanās kursiem rehabilitācijas centrā puisis atlaba tiktāl, ka atguva spēju staigāt, atbalstoties vien uz koka spieķa.

Parāds vienai viesnīcai — 312 latu

«Fakta» rīcībā nonākusi informācija, ka Āboliņš pamanījies bez maksas izmantot vairāk nekā 15 viesnīcu pakalpojumus: ēdis, dzēris un gulējis par baltu velti. Viņa galvenā kārts ir invaliditātes apliecība un maģiskie vārdi: «Par visu samaksās sponsors.» Diemžēl mistiskais sponsors, kuru Valdis nosaucis par Armandu, parasti nav sazvanāms. Krāpnieks šādi rīkojies viesnīcās «Karavella», «Minhauzena Unda», «Daugavkrasti», «Man–tess», «Best», «Grīziņš», «Bergs», «Valmieras piens», «O.K.» un citās.

Kādu piektdienu arī viesnīcā «Kert» Rīgā klients Āboliņš, lūdzot naktsmājas, apgalvoja, ka pirmdien būs garantijas vēstule no sponsora, kurš samaksās par viesnīcas pakalpojumiem. «Viņš palika parādā 312 latus, summā ietilpst arī ēšana restorānā. Pirmdien Āboliņš aizbrauca pēc garantijas vēstules, un jau nākamajā dienā paziņoja, ka vēstules nav, jo sponsors atrodas ārzemēs. Trešdien viņš paziņoja, ka maksās skaidrā naudā, un aizbrauca. Jau ceturtdien sapratām, ka kaut kas nav kārtībā, apzinājām citas viesnīcas un uzzinājām, ka šādi gadījumi jau bijuši, proti, puisis ievācas viesnīcā, padzīvo un nemaksā. Āboliņš atbrauca tās pašas dienas vakarpusē, mēs izsaucām policiju, un viņu aizveda uz iecirkni, mēs uzrakstījām iesniegumu. Pēc tam ar elektronisko pastu izsūtījām brīdinājumu citām viesnīcām un saņēmām atbildi, ka viņš pabijis jau daudzās,» skaidro viesnīcas «Kert» direktore Vera Bagdasarova.

Policija nevar atrast krāpnieku

Ņemot vērā, ka Āboliņš neatsakās maksāt, krimināllietu pret viņu nevar ierosināt, šo problēmu iespējams nokārtot vienīgi civiltiesiskā kārtībā. Bagdasarova teic, ka pēc krāpnieka aizturēšanas noskaidrojušies arī citi viņa vieglas dzīves tīkojumi. «Konstatējām, ka cietušo vidū ir arī taksometru firmas un veikali, kuros viņš mēģinājis iegādāties preces ar pēcapmaksu. Uzzinājām, ka pagājušajā gadā viņš no kādas meitenes, kas līzingā bija paņēmusi mobilo telefonu, aizņēmās aparātu un norunāja milzu summu, un meitene par šīm sarunām maksāja. Viņa bija dāvinājusi viņam arī zelta gredzentiņus.«

Kad viesnīcas īpašniece izsauca policiju, krāpnieks sazinājās ar savu advokātu, un izrādījās, ka arī šos pakalpojumus Āboliņš neapmaksā un atsaucas uz sponsoru. Cietusī sazinājusies arī ar Āboliņa māti, taču māte par savu atvasi kādu laiku neko nav dzirdējusi. Arī policijai neizdevās krāpnieku atrast pēc viņa pieraksta vietas Aizkraukles rajona Pļaviņās. «Fakta» rīcībā gan ir informācija, ka pērnā gada nogalē Āboliņš bija pārcēlies uz dzīvi Rēzeknē.

Invalīda rīcība nepārsteidz

«Valdis Āboliņš pirms kāda gada vērsās bankā ar lūgumu ziedot viņa rehabilitācijai līdzekļus, viņš bija iesniedzis vēstuli, kurā aprakstīja savu situāciju. Izmantojām Latvijas Sarkanā Krusta starpniecību un atradām iespēju samaksāt par rehabilitācijas kursu Vaivaru rehabilitācijas centrā. Mums ir zināms, ka patlaban viņš savu invaliditāti izmanto negodīgiem mērķiem. Kad nauda rehabilitācijai jau bija pārskaitīta, viņš ar dažādām idejām vērsās pie mums, esmu runājis ar viņu personiski un sapratis, ka šim cilvēkam nepieciešama arī cita veida palīdzība. Cik zināms, atveseļošanās kurss Vaivaros viņam ir palīdzējis, bet acīmredzot uzlabojusies vienīgi fiziskā veselība. Ir grūti palīdzēt cilvēkam, kura izteikumi ir pretrunīgi. Pastāv bažas, vai tas, ko cilvēks saka un stāsta par citiem, atbilst patiesībai,» skaidro Latvijas Unibankas sabiedrisko attiecību vadītājs Haralds Burkovskis.

Lai arī bijušais Ekonomikas policijas priekšnieka vietnieks Mihails Belkins apsūdzēts par vairāku smagu noziegumu izdarīšanu, viņš strādā Baltijas Krievu institūta tiesību zinātņu katedrā par pasniedzēju. Ir aizdomas, ka, esot brīvībā, apsūdzētais var ietekmēt lieciniekus un tiesu.

Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles pastāvīgā sesijā turpina izskatīt bijušā Organizētās noziedzības apkarošanas biroja priekšnieka vietnieka, šobrīd pensionāra un vienlaikus Baltijas Krievu institūta pasniedzēja Belkina krimināllietu. Viņam uzrādīta par izspiešanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un par draudiem izdarīt slepkavību.

Izspieda 50 tūkstošus latu

Kā redzams no krimināllietas, laika posmā no 1995. līdz 1999. gadam Belkins kopā ar līdzdalībniekiem regulāri un ar labiem panākumiem no bijušā «Neldas» īpašnieka Maikla Avrutina izspieda pamatīgas naudas summas. Šo krimināli sodāmo darbību pamatā bija fakts, ka Belkins ieņēma augstu amatu tiesībsargājošās struktūrās, kas viņā radīja apziņu par iespējamo nesodāmību. Savu mērķu sasniegšanai Belkins cietušajiem draudēja «ielikt cietumā», «sapūdēt kamerā». Draudu pastiprināšanai viņš izmantoja arī audzinoša rakstura pasākumus, proti, viņa palīgi, bruņojušies ar automātiem, iebruka firmas ofisā, veica kratīšanu un iebiedēja «Neldas» grāmatvedes un citus darbiniekus, cieta arī kafejnīcas apmeklētāji. Sākumā šāda veida izgājieni izdevās, un Belkins izspieda 50 tūkstošus ASV dolāru. Tomēr, kad no Avrutina tika pieprasīts gandrīz miljons, biznesmenis firmas saglabāšanas interesēs un baidoties par dzīvību izlēma pamest Latviju.

Draud ar nāvi

Par iegūtajiem līdzekļiem Belkins iegādājās jaunu mobilo telefonu un atjaunināja personisko autoparku.

1999. gadā kādas nejaušas tikšanās laikā Rīgā uz ielas Belkins vairāku liecinieku klātbūtnē paziņoja tobrīd satiktajam Avrutinam, kas bija iegriezies Rīgā, ka viņš varot sevi uzskatīt par līķi. Tobrīd Avrutins jau bija ieguvis ASV pilsonību, un, zinot, ka Belkins draudus var piepildīt, izlēma meklēt palīdzību tiesībsargājošās struktūrās. Rezultātā tika ierosināta krimināllieta. Lietā minēts vēl viens Belkina upuris — uzņēmējs Anatolijs Švecs, kas, tāpat kā Avrutins, bija spiests pamest Latviju un šobrīd drošības apsvērumu dēļ nomainījis pat vārdu un uzvārdu. No Šveca deviņdesmito gadu vidū Belkins centies izspiest 20 tūkstošus latu.

Liecībās manāmas pretrunas

Neoficiāli avoti norāda, ka Belkins veco sakaru vārdā varētu ietekmēt tiesas lēmumu, to saistot ar faktu, ka tiesa līdz šim nav pieaicinājusi cietušo Švecu kā liecinieku, savukārt dažāda ranga amatpersonas tiesas pratināšanas laikā «aizmirst» būtiskas epizodes. Vēl var minēt, ka kādā liecinieku pratināšanā kafejnīcas pārdevēja atminējās, ka Belkins pirms desmit gadiem dzēris kafiju, lai gan vairāki liecinieki apgalvoja, ka Belkins tajā laikā nodarbojās ar tiešu draudu izteikšanu. Tāpat tiek minēts, ka savulaik Belkins pat nodrošinājies ar dažāda ranga deputātu atbalstu un šobrīd atrodas brīvībā, kā arī mēģina ietekmēt lieciniekus. Jāatgādina, ka pagājušā gada pavasarī Ģenerālprokuratūra atcēla Drošības policijas (DP) lēmumu, ar kuru tika atteikts ierosināt krimināllietu par tiesājamā nelikumīgajām darbībām.

2001. gadā DP no Ģenerālprokuratūras saņēma vairākus iesniegumus, tostarp arī Šveca iesniegumu, par Belkina iespējamām nelikumībām. DP atteica ierosināt krimināllietu, jo, viņuprāt, izmeklēšanā nebija apstiprināts neviens no iesniegumos minētajiem pārkāpumiem, un tādējādi DP uzskatīja, ka nozieguma sastāvs nav konstatēts. Neraugoties uz to, prokuratūra Belkinam uzrādīja apsūdzību par izspiešanu un draudiem izdarīt slepkavību.

Vai izdara spiedienu uz tiesu?

Belkina vaina izspiešanā, piedraudot ar vardarbību, draudiem nodarīt citām personām mantisku vai cita veida kaitējumu un citiem krimināli sodāmiem pārkāpumiem, kas izdarīti gandrīz desmit gadu garumā, ir pierādāma, taču tiesa gan ir ieilgusi. Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles pastāvīgās sesijas atbildīgā par sadarbību ar presi Baiba Markuna atzina, ka lietu, kura ieilgusi kopš pagājušā gada, paredzēts turpināt izskatīt līdz šā gada 28. janvārim. «Ir pārbaudīti lietas materiāli un izskatīti tiesā iesniegtie papildu lūgumi. Pagaidām ir pāragri runāt par to, ka tiesa ņem vai neņem vērā liecības, to redzēs pēc tiesas lēmuma,» norāda Markuna. Viņa apšauba, ka Belkins varētu izdarīt spiedienu uz tiesu. «Nu, kā viņš to varētu? Tas ir baumu līmenī,» nosaka Markuna.

Akurāts un punktuāls

Kamēr tiesa izskata visus par un pret, Belkins turpina darbu Baltijas Krievu institūtā tiesību zinātņu katedrā, pasniedzot studentiem operatīvo darbību. Mācību iestādes rektors Staņislavs Buka ar «Faktu» sazinājās ar personāla daļas vadītājas Nadeždas Rišitilovas starpniecību. Viņa stāsta, ka Belkins institūtā sāka strādāt 1996. gada 2. septembrī pēc tam, kad saņēma Iekšlietu ministrijas Valsts policijas departamenta priekšnieka vietnieka, Kriminālpolicijas priekšnieka Aloiza Blonska atļauju, ka viņš var strādāt institūtā. 2004. gada 6. septembrī ar Belkinu noslēgts terminētais līgums. «Kamēr viņš nav notiesāts, viņu nevar uzskatīt par vainīgu. Ikviens uzskatāms par bezvainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta. Pret viņu nekad nav bijušas nekādas pretenzijas ne no studējošo, ne administrācijas puses. Belkins ir ļoti akurāts, kārtīgs, punktuāls, profesionāls, runā profesionālā valodā,» pasniedzēju slavē augstskolas darbiniece.

Kurš ko drīkstēja vai nedrīkstēja

Kā «Fakts» uzzināja no Iekšlietu ministrijas preses un sabiedrisko attiecību biroja direktora vietnieces Lauras Karnītes, tolaik Blonskim nemaz nebija tiesību izsniegt atļauju, kura šobrīd glabājas Baltijas Krievu institūta grāmatvedībā.

Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece Ieva Zvīdre, atbildot uz jautājumu par Belkina pasniedzēja darbu, nosaka: «Varbūt viņam šī atļauja bija izdota agrāk. Ja viņš bija atstādināts no dienesta pienākumu pildīšanas, viņš varēja turpināt pasniedzēja darbu.»

Savukārt pats Blonskis, kas tagad ir Rīgas Domes deputāts, jautāts par atļaujas, kas dod Belkinam tiesības strādāt par pasniedzēju, izsniegšanu, «Faktam» atbildēja izvairīgi: «Varbūt arī 1996. gadā es parakstīju šo dokumentu — to nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, jo man bija vairāk nekā tūkstotis padoto, un šobrīd vairs nevaru atminēties, kuram ko parakstīju. Tāpat nevaru spriest, vai man bija vai nebija tiesības izsniegt atļauju pedagoģiskajai darbībai. Tā ir atļauta likumā, un viņš kā viens no šīs profesijas pārstāvjiem droši vien drīkstēja noteiktu stundu skaitu strādāt par pedagogu.»

Vai draudējis priekšniecībai?

Un vēl kāda pagātnes ēna pār Belkina galvu — pēc viņa atstādināšanas no amata Iekšlietu ministrijas kuluāros runāja, ka Belkins ar draudiem mēģinājis panākt sevis reabilitēšanu. «Par draudēšanu ministrijas darbiniekiem, lai viņu atjauno amatā, neko nezinu. Belkins atjaunošanu amatā centās panākt, rakstot iesniegumus ministrijas kadru daļas darbiniekiem,» norāda bijušais Kriminālpolicijas šefs.

Jautāts par Belkina centieniem ietekmēt viņam nepieciešamos procesus, Blonskis teic: «Varētu būt, ka viņš mēģināja panākt sev vēlamo, es gan pirmo reizi to dzirdu. Teorētiski tas ir iespējams, viņu visi pazina kā ministrijas darbinieku, viņš varēja stādīties priekšā arī kā zinātniskais darbinieks. Es viņu varu raksturot kā cilvēku, kam bija talants iegūt operatīvo informāciju, bet, cik godīgi tā informācija bija iegūta, to grūti pateikt. Ja šī informācija būtu izmantota izspiešanas nolūkā, jābrīnās, kas notiek šajā valstī, bet mūsdienās jau nevienu nevar pārsteigt, šodien pat Dievs ir grēcīgs.»

Blonskis noliedz, ka būtu personīgi kontaktējies ar Belkinu. «Šņabi ar viņu neesmu dzēris, pīpējuši kopā arī neesam. Kas attiecas uz dienesta pienākumu pildīšanu, jāteic, ka viņš bija attiecīga ranga priekšnieks, kurš man atskaitījās par darbu.» Blonskis savu bijušo padoto raksturo kā ļoti centīgu un labu darbinieku.

***

Mihails Belkins

- Darbu Organizētās noziedzības apkarošanas birojā sāka 1997. gadā.

- Šajā pašā gadā Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisija piešķīra viņam pilsonību par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

- 1998. gada jūlijā uz dienesta izmeklēšanas (sakarā ar iespējamiem pārkāpumiem) laiku atstādināts no Ekonomikas policijas priekšnieka vietnieka amata, jau augustā darbu atsācis.

- Bijis Iekšlietu ministrijas Valsts sekretāra Andra Stara padomnieks.

- 2001. gada oktobrī Rīgas Ziemeļu rajona tiesa kā drošības līdzekli piemēroja apcietinājumu, taču drīz vien Rīgas apgabaltiesa šo lēmumu atcēla, jo neesot garantēta Belkina drošība, ja viņš atradīsies apcietinājumā.

Rīga, 26.janv., LETA. Prokurore šodien lūdza par uzbrukumu organizācijas "AfroLat" biedram Pjēram Dusabimanam apsūdzētajiem Romānam Viļumam un Andrim Ziediņam piemērot brīvības atņemšanu uz vienu gadu.

Rīgas apgabaltiesa šodien nopratināja par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu un cilvēka tiesību ierobežošanu apsūdzēto Viļumu un Ziediņu.

Jau ziņots, ka apsūdzētajiem izvirzīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 78.panta 2.daļas par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu, cilvēka tiesību ierobežošanu, ja tā saistīta ar vardarbību. Par šādu likumpārkāpumu iespējams piemērot sodu ar brīvības atņemšanu līdz desmit gadiem.

Saskaņā ar apsūdzību 2006.gada 10.jūnijā pēcpusdienā Rīgā, Brīvības ielā, apsūdzētie, būdami alkohola ietekmē, izteikuši rupjus un necenzētus apvainojumus Ruandas pilsonim, kā arī viņu fiziski ietekmējuši. Pēc uzbrukuma abi apsūdzētie aizbēguši no notikuma vietas.

LETA jau ziņoja, ka uzbrukumā cieta organizācijas "AfroLat" biedrs. Divi jaunieši no tā saucamajiem skūtgalvjiem "AfroLat" biedram uzbrukuši netālu no viņa dzīvesvietas Rīgā, Brīvības ielā. Uzbrucēji izsaukuši rasistiskus saukļus un apsaukājušies cietušā ādas krāsas dēļ. Sākotnēji policija ierosināja lietu par huligānismu. Vēlāk lieta tomēr pārkvalificēta par rasistisku uzbrukumu un pārsūtīta Drošības policijai.

Šodien tiesā 23 gadus vecais Viļums skaidroja, ka 2006.gada 10.jūnijā ap plkst.19 viņi aizbraukuši sagaidīt Ziediņa paziņu, kura strādāja ziedu veikalā netālu no veikala "Maxima" Rīgā, Brīvības ielā.

Lietoti alkoholiskie kokteiļi, kad Viļums pamanījis citas rases pārstāvi, kurš uz viņu paskatījies un pasmaidījis. Viļums domājis, ka šis cilvēks tā reaģē, jo viņi ir alkohola reibumā, turklāt Viļumam nav paticis cietušā smaids, tāpēc Viļums no aizmugures iespēris cietušajam ar kāju galvas rajonā. Pēc sitiena abi vīrieši nokrita zemē, un Viļimam kritiena rezultātā pret asfaltu saplīsa dzēriena pudele.

Kā tiesā liecināja Viļums, viņš redzējis, ka Ziediņš ar meiteni grasās šķērsot ielu, lai dotos uz transporta līdzekļu pieturu. Tobrīd piebraucis 21.autobuss, un viņi skrējuši, lai pagūtu iekāpt autobusā. Pēc kāda laika autobusā pie viņiem pienācis vīrietis un teicis, ka viņš redzējis notikušo. Vīrietis pieprasījis, lai viņi izkāpj no transporta līdzekļa, ko trijotne atteicās darīt.

Nedaudz vēlāk autobuss apstādināts, un tajā iekāpuši policijas darbinieki, kas apsūdzētos nogādāja Rīgas pilsētas galvenās policijas pārvaldes 5.policijas iecirknī.

Viļums tiesā noliedza, ka būtu izteicis rasistiskus saukļus. Viņš apstiprināja, ka līdz 2006.gada maijam bijis kopā ar tā sauktajiem "skinhediem", taču vēlāk viņš nolēmis "kļūt par kārtīgu pilsoni" un atstājis savus paziņas.

Savās pirmstiesas liecībās Viļums "skinhedu" kustību raksturojis kā kopīgu sanākšanu, alus dzeršanu un pasākumu apmeklēšanu. Viņš norādījis, ka "iebilst pret tādu melnādaino vīriešu rīcību, kuri paved vietējās sievietes un pēc tam viņas pamet." Viņaprāt, melnādainie Latvijā ieved narkotikas un slimības.

Kā tiesā atzina Viļums, viņš būtu iespēris jebkuram, kurš par viņu smejas - lielam, mazam, melnam vai baltam.

Savukārt 29 gadus vecais Ziediņš tiesā liecināja, ka Viļums atradies aptuveni desmit metrus viņam aiz muguras, tāpēc viņš nav redzējis sitiena brīdi. Ziediņš apstiprināja, ka redzējis abus vīriešus uz zemes.

"Romans bija aiz muguras, un es dzirdēju, ka viņš laikam saka "nēģeris" un kaut ko necenzētu angliski," liecināja Ziediņš. Tiesa iztirzāja agrāko Ziediņa brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem, kas dzēsta, uz viņa vārda noformētos vairāk nekā desmit administratīvo pārkāpuma protokolus par alkoholisko dzērienu lietošanu sabiedriskās vietās un viņam piederošo atslēgu piekariņu, kura ornaments veido kāškrustu. Ziediņš tiesai skaidroja, ka breloks ir dāvana no kāda ieslodzītā, kurš to izgatavojis ieslodzījuma vietā.

Cietušais, sniedzot liecības, pauda pārliecību, ka viņam sists ar pudeli, kas, pēc Viļuma vārdiem, saplīsa pret zemi. Cietušais arī dzirdējis aiz muguras divu pāru soļu dipoņu, ko gan vēlāk apšaubīja apsūdzēto aizstāvība, norādot, ka vasarā vieglos apavos ģērbtu kāju "dipoņu" aiz muguras viņš diez vai būtu dzirdējis.

Prokurore tiesu debatēs uzsvēra, ka Latvijā šādu gadījumu ir aizvien vairāk un vainīgajiem jāsaņem reāls sods, jo lietā ir atbildību pastiprinoši apstākļi.

Prokurore lūdza tiesu piemērot katram apsūdzētajam brīvības atņemšanu uz vienu gadu.

Tāpat prokurore uzskata, ka tiesai jāapmierina cietušā prasība par viņam nodarīto morālo kaitējumu, jo "viņš vēlas piedzīt kompensāciju par savas rases aizskārumu."

Savukārt aizstāvība uzsvēra, ka apsūdzētā Viļuma nodarījumu nevar kvalificēt pēc Krimināllikuma 78.panta 2.daļas, jo tiesā nav gūti tādi pierādījumi, kas atbilstu šim pantam. Tāpat tika uzsvērts, ka apsūdzētajiem nav jānes atbildība par sabiedrības nostāju pret "skinhediem".

"Ziediņam ir daži paziņas no šīs kustības, bet Viļums vairs nekontaktējas ar "skinhediem", šo apstākļu dēļ apsūdzētos nevar sodīt. Arī breloka dēļ cilvēku nevar notiesāt," tiesā pauda aizstāvība.

Aizstāvībā norādīja, ka latviešu valodā ir vārds "nēģeris", bet tam nav nekāda saistība ar rasismu. Kā tiesā uzsvēra aizstāvība, Viļumam būtu piemērojama apsūdzība par rupju sabiedriskā miera traucēšanu, savukārt Ziediņa gadījumā būtu jātaisa attaisnojošs spiedums.

Viļums šodien tiesas sēdē atvainojās cietušajam, bet tiesa nopratināja apsūdzētos, pabeidza tiesas izmeklēšanu un sāka tiesu debates.

Krimināllietu turpinās izskatīt pirmdien, 29.janvārī, plkst.9.45. Plānots uzklausīt Ziediņu un pabeigt tiesu debates.

LETA jau ziņoja, ka vakar tiesa uzklausīja trīs liecinieku un cietušā liecības, kā arī pārbaudīja lietas materiālus.

Atnāk vīrietis — bieži vien viņu atved sieva — un sūdzas, ka viņš krāc. Viņam jau problēmu neesot: aizmieg, izguļas, tikai sieva nevar aizmigt, jo viņš krāc... Tāpēc krākšana drīzāk ir sociāla, nevis medicīniska problēma,» skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta anesteziologs reanimatologs un Miega laboratorijas vadītājs Juris Svaža; viņš stāsta, ka vīra krākšanas dēļ izjūkot arī ģimenes.

Par nepieciešamību meklēt kvalificēta mediķa palīdzību liecina šādi simptomi naktī: elpošanas apstāšanās, elpas trūkums, nemierīgs miegs, krākšana. No rīta, dienā — cilvēks ir neizgulējies, miegains, nespēj koncentrēties, pasliktinās atmiņa, iestājas depresija.

Cilvēks miegā pavada lielu daļu savas dzīves, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šis laiks tiktu pavadīts pilnvērtīgā atpūtā. Pilnvērtīgu atpūtu miegā ir pelnījuši arī līdzcilvēki. Lai gan gribētos patīkami iegrimt sapņu pasaulē, bieži vien tā tiek traucēta, un traucēklis ir vīra vai sievas drausmīgā krākšana. Ne velti mēdz teikt — krāc, ka mājai jumts ceļas augšā. Šie vārdi ir svēta patiesība. Krākšana ir viens no biežākajiem nopietnas medicīniskas un sociālas problēmas — obstruktīvas miega apnoe — simptomiem. Tās skar vismaz četrus procentus vidēja vecuma cilvēku un mēdz būt par iemeslu laulības šķiršanai. Daļēji apnoe saistāma arī ar iedzimtību.

Krākšanas starplaikos cilvēks neelpo

Miega laboratorijas vadītājs Juris Svaža skaidro, ka apnoe ir slimība, kas rada daļēju elpošanas ceļu nosprostojumu miegā un izraisa skaļu krākšanu, skābekļa koncentrācijas pazemināšanos asinīs un biežu pamošanos. Pamošanās starplaikos cilvēkam rodas vēlēšanās doties uz tualeti. Ar gadiem krācējam no skābekļa koncentrācijas pazemināšanās asinīs var rasties sirds un asinsvadu slimības. Apnoe tiek saistīta ar arteriālo hipertoniju, stenokardiju, sirds aritmiju nakts laikā, miokarda infarktu, insultu, satiksmes negadījumiem, kuru cēlonis ir autovadītāja miegainība, kā arī ar kraniofaciālām anomālijām. Krākšanas iemesls var būt ļoti mazs apakšžoklis, kas atbīda mēli un tā nosprosto elpvadus. Šīs anatomiskās izmaiņas samazina augšējo elpošanas ceļu caurlaidību. Par iemeslu apnoe var būt arī nepareizs žokļu sakodiens, palielinātas mandeles — pārsvarā bērniem — vai deguna spārniņu mazspēja.

Ir cilvēki, kas krāc, jo viņiem ir palielinātas mīkstās augslējas un ūka, kas nosprosto elpceļus. Arī pazemināts muskulatūras tonuss miegā un gravitācijas spēka iedarbība, cilvēkam guļot uz muguras, vēl vairāk samazina elpceļu izmērus, samazinot arī gaisa plūsmu caur tiem. Sākotnēji var notikt daļējs elpceļu nosprostojums, kas izraisa krākšanu. Saspiežoties audiem vēl vairāk vai pagriežoties uz muguras elpvadu nosprostojums var kļūt pilnīgs. Pilnīga nosprostojuma gadījumā (apnoe) vai daļēja (hipoapnoe) krācējs sāk cīnīties pēc elpas un atmostas no miega. Pamošanās var būt pilnīga vai daļēja, paliekot pašam krācējam nemanāma. Krākšanas starplaikos cilvēkam novērojamais elpvadu nosprostojums (cilvēks miegā kampj pēc gaisa) var ilgt no 40 sekundēm līdz minūtei vai pat ilgāk. Šajā laikā ievērojami pazeminās skābekļa līmenis asinīs.

Vairāk krāc resnie, dzērāji un pīpmaņi

«Apnoe ir samērā izplatīta saistībā ar ievērojamu aptaukošanos. Protams, jebkurš gadījums ir atšķirīgs, taču vairumā gadījumu krākšanas iemesls ir liekais svars. Visbiežāk krāc vīrieši, kuriem kakla apkārtmērs ir 43 centimetri un vairāk, un sievietes ar 39 centimetrus lielu kakla apkārtmēru un lielāku. Iemesls meklējams faktā, ka tauki uzkrājas arī ap elpceļiem (parafaringiāli — ap rīkli) un padara tos šaurākus. Krākšanu pastiprina arī smēķēšana un alkohola lietošana. Krācējam elpvadi ir iekaisuši, un smēķēšana tikai pastiprina šo iekaisumu. Alkohols pastiprināti atslābina muskuļus. Tas ir vispārzināms, ka cilvēks, kurš parasti nekrāc, pavairāk iedzēris, sāk krākt. Kamēr gaiss tiek cauri elpceļiem, tikmēr problēmu nav. Taču, līdzko muskulatūra ir pastiprināti atslābusi, tā uz elpceļiem sāk spiest iekšējie orgāni,» tā rodas krākšanas efekts iereibušiem cilvēkiem, skaidro Svaža. Miesās brangākiem pacientiem visbiežāk tiek konstatēta pastiprināta jau minētā parafaringiālā tauku infiltrācija un/vai palielināti mēles un mīksto augslēju izmēri.

«Kamēr cilvēks ir jauns, nekas ļauns nenotiek, bet paiet gadi desmit, piecpadsmit, un cilvēkiem sākas dažādas veselības problēmas. Pirmā problēma ir paaugstināts asinsspiediens, sirds ritma traucējumi. Apnoe var būt viens no cēloņiem nāvei miegā — tās visbiežāk ir kardiālas (sirds) nāves,» skaidro Svaža.

Miega bads ir ārstējams

Miega traucējumi tiek dalīti divās grupās — pārejošie miega traucējumi, kad nekvalitatīvs miegs cilvēku moka ne ilgāk kā mēnesi, un hronisks bezmiegs, kas saistās ar sliktu miegu ilgāk par trim mēnešiem un ir pirmā zīme, ka jāmeklē ģimenes ārsta vai miega medicīnas speciālista palīdzība. Pārejošs bezmiegs var būt saistīts ar visparastākajām iesnām, kad traucēta elpošana, bet tāpat miega traucējumu iemesls var būt stress, smags emocionāls pārdzīvojums, vides maiņa vai jebkas cits, kas saistīts ar ikdienas ritma pārmaiņām. Pārejošs bezmiegs var būt vienreizēja epizode cilvēka dzīvē, bet tikpat labi tas var atkārtoties. Ja īslaicīga bezmiega iemesls ir traģisks gadījums cilvēka dzīvē, tad miega ārsti iesaka konsultēties ar psihologu vai psihoterapeitu, tāpat šajā periodā miegu var koriģēt ar medikamentiem.

Savukārt ar hronisku bezmiegu cīnīties ir daudz grūtāk. Miega traucējumi nav diagnoze, bet tikai simptoms, tāpēc ir jāmeklē bezmiega iemesli. Ar sarežģījumiem var cīnīties divējādi — iedarboties tieši uz miega traucējumiem, lietojot medikamentus, vai arī meklēt, ietekmēt un koriģēt iemeslus, kāpēc bezmiegs radies. Otrs variants ir fundamentālāks, pareizāks un perspektīvāks, ar to nodarbojas psihologi, psihoterapeiti, miega medicīnas speciālisti. Miega ārstu pacienti lielākoties ir miegaini, tāpēc jāārstē miegainība, nevis bezmiegs.

Zāļu pret krākšanu nav

Apnoes diagnosticēšanai pacientam viena nakts jāpavada slimnīcā. Pacientam nakts jāpavada, guļot ar dažādiem vadiņiem, kas pieslēgti pie datora. Šo procedūru sauc par polisomnogrāfiju. Rezultātā mediķi iegūst konkrētus datus. Analizējot tos, tiek noteiktas miega fāzes, to ilgums, atmošanās epizodes, miega efektivitāte un kvalitāte. Krūškurvja kustību sensors ļauj izsekot tā kustībām elpošanas laikā. Ja vienlaikus tiek reģistrēta elpošanas plūsmas un krūškurvja kustību apstāšanās, tas liecina par centrālās dabas miega apnoe. Pacientiem ar izteiktu apnoe asinīs par 80 procentiem pazeminās skābekļa līmenis. Smagos gadījumos — līdz 60 procentiem un zemāk.

Nesen Latvijā sākts izplatīt arī medikamentu pret krākšanu «Snoreeze», kas, kā izrādās, tomēr situāciju neatrisina un palīdz tikai «svētdienas krācējiem», nevis nopietnos gadījumos. Lai palīdzētu pacientiem, tiek izmantotas ķirurģiskās un neķirurģiskās metodes — svara samazināšana, ķermeņa stāvokļa regulācija miega laikā, virsspiediens elpošanas ceļos, mutes aparatūras, farmakoloģiskā ārstēšana.

«Vienkāršākā ķirurģiskā procedūra ir ūkas operācija, taču katrs gadījums ir citāds — ja vienam pacientam palīdzēs ūkas izgriešana, citam tas var nederēt. Cilvēki bieži vien cer, ka pret krākšanu var palīdzēt kāda tabletīte. Diemžēl tā nav. Ideāli, ja ārsts uzreiz redz — jāizgriež ūka vai jāizrauj mandeles. Ja pacients ir bokseris, tad nepieciešamības gadījumā jāveic arī traumētā deguna operācija, skaidro miega speciālists.

Krācējiem ar maziem žoklīšiem savu problēmu tiek piedāvāts atrisināt, uz nakti mutē ieliekot ierīci, kas atgādina zobu protēzes. Tās uzdevums ir pavirzīt apakšžokli uz priekšu. Ierīce gan nav izeja smagos gadījumus, kad nepieciešams veikt nopietnu ķirurģisku iejaukšanos. Savukārt, ja cilvēks ir nokļuvis tādā situācijā, ka pa nakti var nomirt (skābekļa koncentrācija krītas zem 50 procentiem), trahejā tiek ievadīta caurulīte — traheostoma.

Velc, pelīte, saldu miegu...

Krācējs pats nejūt nepieciešamību ārstēties, jo jūtas salīdzinoši labi un parasti pat izgulējies. 30 līdz 40 procenti pacientu ir gados veci cilvēki. Miega laboratorijas pacienti bijuši arī tādi cilvēki, kas jau 40 gados pilnībā sagrāvuši savu veselību — infarkti, insults. Citā gadījumā pacients nav varējis atlaisties gultā, jo smok nost. Viņš gulējis sēdus, un tas neskaitāmas reizes beidzies ar sāpīgu krišanu, galvas un sejas traumām. Miegam ir vairākas fāzes: četras stadijas, kas no lēnā miega pakāpeniski pāriet līdz visdziļākajai fāzei jeb tā sauktamajam paradoksālajam miegam. Nakts laikā šis cikls atkārtojas vairākas reizes. Visdziļākā miega fāze (medicīnā to saīsināti apzīmē ar REM) ir ļoti svarīga: jo tās laikā cilvēks atpūšas, atjaunojas enerģija — gan fiziskā, gan garīgā. Šajā laikā ķermenis ir visvairāk atslābis un notiek aktīva smadzeņu darbība: tās šķiro un noglabā dienā iegūto informāciju. «Ir daudzi pētījumi, kas pierāda REM nozīmi mācību procesā: bez normāla REM miega cilvēks nevar sakarīgi domāt, atcerēties.

Šajā fāzē redzam sapņus. Sapņojam arī lēnajā miegā, bet tos sapņus parasti neatceramies. Kāpēc sapnī nespējam aizmukt? Tāpēc, ka muskulatūra ir visvairāk paralizēta,» stāsta Juris Svaža. Pirmais REM posms ir pusotra stunda pēc iemigšanas, bet uz rīta pusi dziļā miega fāzes var diezgan ātri mainīties ar seklajām; tāpēc, kad nozvana modinātājs, atkal aizmiegam un pat redzam sapni, bet tad atkal pamostamies. Reiz kādam aptuveni 49 gadus vecam pacientam vispārējais veselības stāvoklis bijis labs, bet šis cilvēks midzis ciet runājot. Saruna ilgusi pāris minūtes un beigusies ar pacienta gulēšanu saldā miegā. Šādā miega badā pacients bijis neizgulēšanās dēļ. Kā skaidrojis pacients, viņam viss bijis apnicis — pats agresīvs, dzīvot negrib, nepilnvērtības sajūta. Ar mašīnu viņš nedrīkst braukt, un sievai jāslēpj atslēgas, lai nenotiek kas ļauns.

Sieva pati vainīga, ka nevar pagulēt

Miegs ir vajadzīgs, lai nomodā varētu aktīvi rīkoties, domāt, atcerēties un loģiski spriest. Miegā organisms noārda taukus, organisms aug un atjaunojas šūnas. Cilvēkiem ar apnoe sindromu ir pārmērīga miegainība dienā un intelektuālo spēju pasliktināšanās. ASV pat veikts pētījums, kurā konstatēts, ka daļai bērnu, kas uzskatīti par nespējīgiem apgūt mācību vielu, naktī ir traucēts miegs. Viņi ir neizgulējušies un nespēj izsekot līdzi visam, ko stāsta pasniedzējs. Pacienti sūdzas par koncentrēšanās spēju zudumu, atmiņas pasliktināšanos, nemieru, depresiju.

Tie cilvēki, kas piekrīt ārstēties, ir noguruši un depresīvi. Taču ne jau visi vēlas guļot lietot kādas palīgierīces. Cita pacientu kategorija ir vīri, kas, pakļāvušies sievām mīļā miera labad, izlēmuši atnākt pie ārsta. Cilvēkus, kas uz konsultāciju atnākuši šādā situācijā, nav viegli pārliecināt par nepieciešamību ārstēties. Viņuprāt, vienīgā problēma ir sieva, jo viņš taču tikai krāc un ir izgulējies — ātri aizmieg un guļ. Ārstēšanās ir saistīta ar zināmās neērtībām, tāpēc motivācija ir ļoti svarīga.

Aktieris, režisors un producents Jānis Jarāns par dzīves noslēpumiem, priekiem, bēdām, stulbākajiem un foršākajiem Jāņiem.

Par auseklīšiem un cilvēkiem

Hansam Falladam ir grāmatiņa, kas saucas «Mazais cilvēk, ko nu?». Vai dzīvē esat mazais vai lielais cilvēks?

Esmu spēlējis mazus cilvēciņus. Augumā viņš bija maziņš — tas bija Miedziņš. Septiņus gadus biju maziņš, bet to sajūtu nevar aprakstīt. Biju ne gluži Dievs, bet apbrīnas un pielūgsmes objekts gan. Mazie nāca klāt uz ielas, gribēja pieskarties. Prasīja, kā es varu būt tik liels. Skaidroju, ka, uzliekot cepurīti, palieku maziņš. Esmu spēlējis arī dīvainos cilvēciņus. Jau 25 gadus abi ar Daini Porgantu pārģērbjamies par sievietēm. Mēdzu smieties, ka abi esam pirmais un vecākais transvestītu šovs Latvijā.

Lielais cilvēks man ir «Alu cilvēks». Tās ir divas stundas vienam kopā ar publiku. Cilvēki no smiekliem krīt laukā no beņķiem, un biļetes ir izpārdotas divus trīs mēnešus uz priekšu. Tā ir milzīga bauda būt augumā mazam, bet uz skatuves — lielam.

Vai dzīvē un darbā jūtaties kā zivs ūdenī?

Savā profesijā jā. Bet vai maz ir kāds, kurš dzīvē var justies kā zivs ūdenī? Nu, varbūt kāds miljonārs. Jā, esmu redzējis tautā pazīstamus cilvēkus, kas dzīvē jūtas kā zivis ūdenī. Esmu redzējis, kā cilvēks sēž kafejnīcā, turot rokā maku, kurā ir paka ar divdesmit latu naudaszīmēm, un tās tiek bāztas meitenēm aiz krūšu izgriezumiem. Cietumā tādus neliek. Laikam deputāti arī labi jūtas. Tikai viens — Krisbergs — ar savu «Auseklīti» iekrita. Man, atskaitot darbu, nekā nav, bet priecē, ka ar to sagādāju prieku citiem. Turklāt daru to, kas man patīk, un man par to vēl maksā. Esmu laimīgs, ka savulaik aizgāju no teātra [Dailes teātris], jo man nav jāizpilda režisora iegribas. Tā teikt, man nav jāsmejas par viņa jokiem, jāskrien pie dēļa un jāskatās, kas es tagad būšu — suns vai kaķis. Tagad spēlēju, kādu lomu gribu, un pats sev nosaku honorārus.

Priecīgākie brīži pašam

Viss, kas ir ārpus darba — teātra un televīzijas. Ir patīkami atnākt mājās, apsēsties pie televizora. Un vēl priecīgs brīdis ir slēpošana — aizbraukt uz Itāliju paslēpot, nevis šļūkāt, bet pa īstam maukt no kalna lejā.

Tas taču ir bīstami?

Jā, reiz pirkstu salauzu. Tas notika tepat Latvijā, Žagarkalnā. Pirms tam biju Itālijā, atbraucu mājās un nokritu. Vienā vietā nebija sniega, un salauzu pirkstu.

Esat manīts ar golfa nūju rokās?

Tā nav pat atpūta, tas ir sports. Spēlēju Latvijas čempionātā un katru otro nedēļas nogali piedalos mačos. Sākumā es arī domāju, ka tā tāda bumbiņas sišana vien ir. Izskatās, ka tas ir viegli, bet, lai spēlētu, vajag spēku un lunkanumu. Cilvēkam, kas nemāk spēlēt, sākumā sanāk visai tizli, jo viņš nevar trāpīt bumbiņai. Tas ir milzīgs azarts. Latvijas čempionātos, tāpat kā ārzemēs, ar vienu sitienu var laimēt pilnīgi jaunu mašīnu. Bedrītē jātrāpa no 140 līdz 170 m attāluma, bet tas ir viens pret miljonu, ka trāpīs bedrītē. Mačos rodas adrenalīns — tev ir jāsit, bet netālu no tevis stāv 25, 30 tūkstošus latu vērta mašīna. Viss, rokas sāk trīcēt, un nevar trāpīt.

Pie sportošanas var pieskaitīt arī sēņošanu?

Man patīk staigāt. Arī uz darbu mēdzu iet kājām. Sajūtu, kur ir sēnes — kā kājas mani aizved, tā arī sēnes ir.

Neesat piedalījies sēņošanas čempionātā?

Nē, man nepatīk pūļi. Protams, tas neattiecas uz darbu, bet, kad esmu mājās, tad gan ne. Man nepatīk iet uz koncertiem, teātra izrādēm, kur cilvēki pievērš pastiprinātu uzmanību. Kafejnīcā skatās, ko nu viņš ņems, ko ēdīs. Latvieti jau tādas lietas interesē.

Pie slavas taču pierod...

Es to neņemu galvā. Rīgā varbūt mazāk pievērš uzmanību veikalos, jo visi ir skrienoši, bet lauku veikaliņā nāk klāt, nostājas blakus un skatās, ko tas Jarāns ēdīs un dzers.

Tas kaitina... Bet nevietā nolikta kafijas krūze nekaitina?

Nē, tādi sīkumi ne. Tikai bezspēcība, ka nekas nemainās. Esmu varbūt par vecu, lai kaut ko mainītu. Galvenais ir strādāt. Izdzīvo tas, kurš spēj mainīties.

Vēl mani kaitina liekulība. Man bija raidījums «Eiroports». Raidījuma ideja nāca no Andreja Ēķa. Atradām jauku meiteni Zoju, kas lieliski runā latviski un raidījumā ienes slāvisko temperamentu. Lai piesaistītu auditoriju, cenšos integrēt raidījumā arī krievus. Krievi tagad mani pazīst uz ielas, bet čigāni uztver kā savējo. Raidījums ir lielisks veids, kā integrēt krievus latviešu sabiedrībā. Taču vienu dienu atšķiru avīzi, kurā minēts kāds ārzemju latvietis Kāļa kungs. Viņš Latvijā nebija bijis sešus vai astoņus gadus un vakarā nolēmis paskatīties televīziju. Ieslēdzis, un pirmais raidījums, kas patrāpījies, bijis «Brīnumzeme». Tieši tajā brīdī stāstīta visai pastulba anekdote krievu valodā. Krievu valodu Kāļa kungs nesaprot, tāpēc pārslēdzis televizoru uz citu kanālu, kur rāda mūsu «Rīgas Eiroportu». Sižetā es tēloju direktoru, kam sekretāre atbild krievu valodā. Tad nu Kāļa kungs uzrakstīja vēstuli, kurā pauda sašutumu, kāpēc televīzijā runā krievu valodā, kāpēc netiek ievērots likums par valodu. Kāpēc nav subtitri, kas tā par lietu, un kas te notiek?

Un nesen «Latvijas Avīzē» izlasīju rakstu, ka pēc avīzes vairākkārtējiem lūgumiem notikusi Televīzijas komitejas sēde, kurā LNT atvainojās Kāļa kungam, paskaidrojot, ka viņiem bija sabojājusies subtitru mašīna. Atvainojās arī TV3, un visi teicās tagad strikti ievērot valodas likumu. Gribēju tikties ar kungu no «Latvijas Avīzes» [raksta autoru], lai uzzinātu, kāpēc neviens nav jautājis manu viedokli par šo gadījumu. Viņš pat negribēja ar mani runāt. Jocīgi, ka neviens nepievērš uzmanību nedēļas nogalēs televīzijā redzamajiem krievu raidījumiem, kur nav nekādu subtitru latviešu valodā un viedoklis par Latvijā notiekošo tiek pausts naidīgā tonī. Latvieši vispār ir īpatnēja tauta, nu, neteiksim — «stučītāju» tauta, bet tāda, kurai patīk gan mazliet «nostučīt». Agrāk mums bija raidījums «Piektdieņi» ar jokiem par igauņiem. Toreiz kāda kundze zvanīja uz Igaunijas vēstniecību un avīzēm, lai pateiktu, ka par igauņiem publiski ņirgājas. Igaunijas televīzija no mums šos sižetus pat nopirka, lai varētu parādīt saviem tautiešiem. Arī «Savādi gan» tika «nostučīts» par to, ka viņu raidījumā izmantotās krāsas ir līdzīgas viena Vācijas humora raidījuma krāsām. Tika zvanīts uz Vācijas vēstniecību, lai to pateiktu. Pēc tam tā vācu televīzija mūs uzaicināja pie sevis ciemos, parādīja, kā viņi veido raidījumu — uz vienu vadītāju strādā 150 cilvēku. Tādi nu mēs esam. Bet es savam raidījumam pats esmu producents, pats meklēju naudu un komandu.

Ja nebūtu paredzēts rudenī turpināt darbu pie joku raidījuma, neliktos par to visu ne zinis, bet tagad esmu neziņā, vai varēšu veidot jauno raidījumu. Atkal parādīsies kāds Kāļa kungs ar iebildumiem pret jokiem krievu valodā. Bet tādi raidījumi tieši piesaista krievu skatītājus. Ir jāpriecājas, ka krievvalodīgie skatās arī mūs. Televīzijas vadība gan neko man nav pārmetusi. Joku valodu saprot gan latvieši, gan krievi. Tikai daži izliekas, ka viņus interesē vien prievītes un auseklīši.

Man sāp sirds par nāciju. Tā jau nevar teikt, bet... Tu brauc ar mašīnu, skaties — čalis piebrauc ar riteni lauka malā, turpat ir māja, un aizdedzina pērno zāli. Ko tādā situācijā darīt? Lēkt laukā un salauzt viņam roku? Tādu ir daudz. Ja tiem pirkstus cirstu, neviens neko nededzinātu, pat zagt negribētu.

Rīgā jau visi gudri. Koncertējot esmu izbraukājis Latviju un zinu, kā cilvēki dzīvo laukos. Bezspēcība pārņem, kad tu redzi, ka Rīgā cilvēks sēž pie glauna mersedesa stūres smalkā uzvalciņā, bet tajā pašā laikā laukos ir cilvēki, kas nevar atļauties govij nopirkt sāli.

Vairums cilvēku, kas jūs nepazīst personiski, domā, ka arī dzīvē esat āksts. Kāds esat patiesībā?

To jau pats nevar pateikt. Piemēram, Ella īstenībā ir ļoti gudra meitene, bet daudzi viņu uzskata par stulbu blondīni, tādu tēlu viņa bija radījusi televīzijā. Ar mani ir tāpat. Piemēram, tas pats gadījums ar «Latvijas Avīzes» žurnālistu. Zvanīju un teicu, ka zvana Jānis Jarāns. Atbilde bija: «Tu vispār apjēdz, kam esi piezvanījis?» Paskaidroju, ka zvanu tam un tam. «Ko tev vajag?» Sajūta tāda, ka Boriss Pugo vēl ir dzīvs. Līdz šim man ar šo laikrakstu bija ļoti labas attiecības, bet šitāds... nu, jā mani neuztver nopietni. Bija gadījums arī ar «Elvi», man bija jātiekas ar viņu pārstāvi. Zvanīju sekretārei, kas man pateica: «Jarān, nezvaniet vairāk!» Kopš tā laika šajā veikalā vairs neiepērkos. Lūk, arī tādas pļaukas ir bijušas. Ikdienā strādāju ar lieliem klientiem, slēdzu darījuma līgumus, un tādos darījumos ir nepieciešama savstarpēja uzticība, nevis pliekana latviešu lecība.

Aktieri esot viena žūpīga tautiņa... Cik liela nozīme alkoholam ir jūsu dzīvē?

Man Dieviņš ir devis to, ka darba laikā — nekad. Pēc darba — dažreiz jā. Ja jābrauc uz koncertu, piemēram, uz Ventspili, tad trīs stundas jābrauc uz turieni, divas jākoncertē un trīs stundas jābrauc atpakaļ. Naktī tu esi mājās, bet nākamajā dienā jābūt Rēzeknē, atkal vairākas stundas jābrauc un atkal vēlu naktī mājās. Atbrauc mājās, un nenāk miegs, īpaši ziemā. Tad, ja maciņā kaut kas bišku ir iekšā, paņemu kaut ko miegam.

Vai jums ir noslēpumi?

Noslēpums ir tas, ka negribu atklāt, kāds būs rudenī raidījums, jo šī niša ir ļoti neliela. Tas tirgus ir tik maziņš, ka idejas ātri aiziet. Kādreiz Latvijas Televīzijas liftā pat nevarēja runāt par idejām, pēc mēneša kāds jau bija to realizējis. Sadabūt no reklāmdevējiem naudu nav viegli. Tāpēc arī iesaistu savos joku raidījumos cittautiešus, lai būtu lielāks reitings. Tas par radošiem noslēpumiem. Bet nekādu citu noslēpumu man nav. Nevienu nositis un noracis neesmu; kur manta stāv, arī nezinu.

Bet noslēpumaini cilvēki jums patīk?

Pirms 15 gadiem man palaimējās būt Nepālā. Tur ir tā noslēpumainība. Biju nolēmis iegādāties gredzenu ar mēnessakmeni. Nezinot vietējo valodu, iegāju mazā veikaliņā, un pārdevējs, paskatoties uz mani, zināja, ko vēlos. Tā bija telepātiska saruna. Viņš man jautāja: «Tu gribi mēnessakmeni?», un es tāpat domās atbildēju. Viņš pasniedza man gredzenu. Protams, pēc tam sākām kaulēties ar žestiem. Es pat nebiju pateicis vārdos, ko vēlos. Biju šokēts.

Nepālā ir kalns, kur iet drīkst vienīgi ar karaļa atļauju. Tur ir tiešā saite ar kosmosu, tur arī redzēju visas tās karmas un čakras. Tās tiešām eksistē. Gribas aizbraukt vēlreiz, bet bail sabojāt pirmo iespaidu, kas vienmēr ir tas labākais.

Laulībā dzīvojat 30 gadus. Vai nācies īpaši piestrādāt, lai kopdzīve nebūtu apnicīga un vienmuļa?

Esmu pateicīgs sievai, kas uzaudzinājusi trīs bērnus. Man ir ļoti laimējies, jo sieva saprot, ka mākslinieki nav normāli cilvēki. Jaunībā studiju laikā bija visādas bohēmas, tika gaidītas lielās lomas. Gribas Hamleta lomu, bet to neiedod. Ļauj spēlēt kādu trusīti, meža veci vai vīru ar šķēpu piektajā rindā. Sieva man ir saprotoša.

Piedodoša?

Tas ir visprecīzāk. Un piedodoša. Manā dzīvē ir bijis tā, ka man piedod. Ir jāmāk piedot abpusēji, tā vismaz dzīvē būtu jābūt. Nevis tā, ka taisnība ir tikai vienam — man.

Vai sieva pie gultas pienes kafiju un maizītes?

Nē, nē, viņai nav jāuztraucas, ko es ēdīšu, un jānes kafija pie gultas. Nav jāuztraucas par pusdienām, jo to visu es izdaru pats. Ir jau vīrieši, kam viss jāpienes klāt, bet ne man.

Traukus arī pats mazgājat?

Nē, nemazgāju gan. Ko nu nedaru, to nedaru.

Ko vēl jūs nedarāt?

Es esmu diezgan nesaimniecisks.

Varbūt darbojaties ar putekļsūcēju?

Nē, es pat ar grūtībām varu iedzīt naglu sienā.

Sieva naglas dzen sienā?

Nu jā, viņai nākas to darīt, bet es daru citu darbu — nesu mājas naudu. Katram jādara tas, kas padodas.

Kāda ir jūsu sievas profesija?

Sievu satiku, kad viņa tikko bija sākusi strādāt grāmatu krātuvē, bibliotēkā. Toreiz to sauca par Viļa Lāča bibliotēku. Tajā laikā, kad Pauls bija kultūras ministrs, viņa uzkāpa pa karjeras kāpnēm un aizgāja strādāt uz Kultūras ministriju — bija atbildīgā par bibliotēkām. Kad mums piedzima trešā meitiņa, pateicu, ka esmu vīrietis, tātad man jāgādā par ģimeni, bet sievietes uzdevums ir audzināt bērnus un nodarboties ar mājsaimniecību.

Un viņa 12 gadus sēdēja mājās?

Mājās darba ir daudz vairāk, nekā liekas no malas.

Visu laiku taču nevar sēdēt mājās?

Nē, tā nu gan ne. Protams, braucām uz laukiem un citur. Tā nu viņa tos trīs bērnus izaudzināja. Tagad viņa turpina darbu. Kamēr visu kompjuterizē un gaida jaunās bibliotēkas atklāšanu, viņa pagaidām strādā uzņemšanā.

Un ar ko nodarbojas jūsu meitas?

Vecākā meita Anna strādā reklāmas firmā. Tagad gan viņa domā kaut ko mainīt dzīvē un braukt strādāt uz ārzemēm, protams, savā profesijā. Vidējā meita Zane laikam manī atsitusies, tāda pilnīgi neaprēķināma. Viņa internetā sameklēja iespēju un par Eiropas Savienības naudu gadu nodzīvoja Itālijā, Milānā. Atbrauca mājās, atpūtās pāris nedēļas, atkal paklabināja taustiņus pie datora un aizbrauca uz septiņiem mēnešiem mācīties Dānijā tautas skolā. Tagad atbraukusi uz Latviju un atkal meklē, kur aizmukt, bet no manis neņem nevienu santīmu. Tas ir jāmāk — sameklēt visādas iespējas. Forši tusējas, apgūst valodas, viss iet uz priekšu. Tagad tepat iekārtojusies strādāt par viesnīcas administratori. Jaunākā meita Elza mācās Rīgas Amatniecības skolā un apgūst reklāmas dizaina specialitāti.

Kādas jums ir attiecības ar meitām?

Lietišķi vēsas.

Neizklausās pārāk optimistiski.

Jā, ja palasa grāmatās vai presē, visi komiķi ir miruši nabadzībā. Edgaru Liepiņu atrada nabagmājā.

Jā, arī tādas skumjas notis ir.

Tāpēc saku, ka attiecības ir lietišķi vēsas.

Ir bijušas domas, ka pats vecumdienās varētu nokļūt pansionātā?

Kādreiz tāda doma ieskrien galvā. Kad izlasu ko tādu. Benijs Hils jau arī mira nabadzībā.

Varbūt jāatver nabagmāja aktieriem?

Vienreiz mums ar Daini [Porgantu] piezvanīja no patāla lauku pansionāta un jautāja, vai nevaram aizbraukt pie viņiem ciemos. Naudiņu nevarot samaksāt, bet pabarošot, un, kad būsi vecs, būs vietiņa, kur palikt. Ja tādus vārdus pasaka, nu gan ņēmām un braucām. Visu pasaules naudu jau nesagrābsi.

Vai Jāņus Jāņos cilvēki nepiemirst apsveikt?

Agrāk saņēmu kaudzēm vēstuļu. Tagad apsveikuma kartītes saliktas lielā kastē, kādreiz vecumdienās pārlasīšu. Tagad vairs nesūta tik daudz.

Varbūt apsveic telefoniski?

Tagad jau moderni sazināties ar īsziņām vai telefoniski. Es pat neatceros, kad pēdējoreiz šādi esmu sēdējis un, skatoties cilvēkam acīs, runājis. Tagad zvana un prasa: sveiki, te no tāda un tāda laikraksta, ko jūs domājat par šādu jautājumu. Tā sanāk dažādi pārpratumi. Beigās esi apvainojis veselu kaudzi cilvēku, un ej nu pierādi, ka tā nebiji domājis, kā uzrakstīts.

Jāņos galdā tiek celts šašliks vai vasaras sēņu mērce?

Kādreiz mēs bijām tāda draugu kopa, kas katrus Jāņus svinēja kopā. Es parasti Līgodienā vārīju soļanku. Man patīk kulinārija un arī izdodas gatavot. Tad nu ņēmu milzīgu katlu, vārīju nieres, un viss process aizņēma vairākas stundas. Nākamajā rītā, kad visi pamostas tādi viegli paģiraini, sildījām soļanku un ēdām. Kad tādu iecērt, tad ir — vau! Labi! Pēdējos četrus piecus gadus mūsu kompānija ir pašķīrusies, jo sāku pa svētkiem strādāt. 23. jūnijs ir Līgovakars, 24. — Jāņi un 25. — mana dzimšanas diena. Agrāk bija tā — nolīgojam, nosvinam Jāņus un, kad 25. jūnijā atbraucu uz Rīgu un saku, ka man šodien ir dzimšanas diena, neviens netic, smējas, ka man ir paģiras un gribu uzlāpīties. Es nekad neesmu svinējis savu dzimšanas dienu.

Vispār nekad?

Nu, tikai tuvu draugu vai ģimenes lokā. Pagājušo gadu man bija apaļa jubileja, tovakar mums arī bija izrāde, un varat minēt, kas spēlēja sievietes lomu. Tas tāpēc, ka sievietes labi pazīstu. (Smejas.) Jāņos sāku strādāt tāpēc, ka bija labs piedāvājums un iespēja nopelnīt. Tagad dažās vietās ir modē svinēt kolektīvos Jāņus, lēkt pāri ugunskuram. Ir tie auseklīšu Jāņi jeb etnogrāfiski horeogrāfiskie un tādi parastie, kur sapulcējas lauku cilvēki. Līdz diviem trim naktī vadām pasākumu un braucam mājās. Tu brauc ar skaidru galvu, redzi, kā migla veidojas, kā cilvēki sadzērušies, kā saule lec... Pēc pasākumu novadīšanas parasti braucu pie radiniekiem uz Enguri. Ap pieciem aizeju uz jūru, atnāku atpakaļ un kādu laiku paguļu.

Visjaukākie Jāņi.

Vieni no visskaistākajiem Jāņiem bija pirms trīs gadiem. Latvijā lija un bija šausmīgi auksts. Mēs ar dažiem no «Piektdieņu» komandas aizbraucām uz Turciju. 23. jūnijā no vietējā gida uzzinājām, ka tuvumā kalnos ir vieta, kur jau 2000 gadus no zemes nāk ārā gāze, kas tiek dedzināta kā ugunskurs. Noīrējām mašīnu, sameklējām to kalnu. Tālākais īsti nav izstāstāms. Ir kalns, plaisas un visapkārt gāzes liesmiņas. Turpat netālu viens turks vārīja tēju. Uzaicināja mūs iedzert tēju un uzpīpēt pīpi. Tālumā redzama jūra, tepat ugunskuri, tā nu mēs visiem par brīnumu kalna galā rāvām vaļā līgodziesmas. Tādi bija mani foršākie Jāņi.

Visstulbākie Jāņi.

Biju aizbraucis pie visai turīgiem draugiem. Ārā līst, ko darīt nav. Viņiem sētā bija kamīns. Lēcām pāri kamīnam. Vienīgās izklaides bija dzert un lēkt pāri kamīnam. Ap vienpadsmitiem vakarā jau biju mājās. Tie bija vieni no visstulbākajiem Jāņiem.

Esat gājis meklēt papardes ziedu?

Pie sava radinieka svinējām Jāņus, viņam ir māja pie Ungura ezera. Tur mēs kaut kā visa kompānija pašķīdām papardes zieda meklējumos. Tie bija jaunības bohēmas laiki. Nu, zirgi «točna» tik ilgi nedzīvo, tik sen tas bija. Mēs ar sievu vēl nebijām precējušies vai bijām...Tas bija pirms gadiem 30.