Atbalss mūsdienās: Pagājušā gadsimta seksuālā revolūcija nobrieda apstākļos, kad kultūras attīstību raksturoja tendence atdalīt jūtas no saprāta. Revolūcijas turpinājums – homoseksuālisma invāzija.

Pasaule bija nobriedusi lēcienam 20.gs. 60. gados. Pārspīlētais uzsvars publiskajā telpā uz jūtām kā augstāko ideālu izvirzot romantiku un mīlestību, gribot negribot sagatavoja ceļu nākošajam solim – neapvaldītai, hedonistiskai izjūtu baudīšanai. Tā bija izprieca, ko jau meklēja pašas izpriecas dēļ, pat tad, kad tā nebija saistīta ar jūtām vai emocijām.

Miesaskāre pār jūtām

1953. gadā Hjū Hefners sāka izdot žurnālu Playboy. Nekaunīgs savā hedoniskumā, šis izdevums deva sākotnējo stimulu 60. gadu seksuālajai revolūcijai. Cits veicinošs faktors izrādījās pretapaugļošanās tablešu ieviešana un to masveida tirdzniecības uzsākšana. 1960. gada maijā ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprināja tirdzniecībai līdzekli, par kuru tika uzskatīts, ka tam bijis lielāks iespaids uz amerikāņu kultūru nekā jebkuram citam medikamentam šīs tautas vēsturē. Minētais preparāts iededzināja feminisma un abortu legalizācijas kustību ugunskurus un rosināja atklātāku attieksmi pret seksu. Seksuālo aktivitāšu atdalīšana no prokreācijas, ko sekmēja pretapaugļošanās tablešu ieviešana, izraisīja sekseksploziju.

Morāle aizkadrā

Hipiju kustība un studentu nemieri, kas 60. gados gluži kā viesuļvētra pāršalca Ameriku un visu pasauli, kļuva par simboliem prasībai pēc pilnīgas seksuālās brīvības. Kāds revolucionārs sauklis, kas tika uztriepts uz Sorbonnas universitātes sienām Parīzē, īsi, bet skaidri izsaka šī anarhiskā gara būtību – Defense d’interdire (Aizliegts aizliegt). Kādā no žurnāla Time 1999. gadā publicētajiem rakstiem var lasīt: „Viņi skandēja, ka tas, kas vajadzīgs, ir revolūcija. Mīlestība un laulība, kas kādreiz gāja kopā kā zirgs ar ratiem, tagad vairs nebija viennozīmīgi pieņemamas. Skaļā un neapvaldītā 60. gadu paaudze pārtvēra miesas brīvības ideju kā savu jaunizveidoto svētumu; tā bija brīva mīlestība brīvā kritienā. 1968. gada Parīzē, gadu pēc tam, kad Francijā tika legalizētas pretapaugļošanās tabletes, skanēja sauciens Jouissez sans entraves (Baudiet bez ierobežojumiem!), kas bija līdzīgs uzaicinājums nodoties miesas baudām kā mūsdienās sastopamais Vienkārši dari to!” Seksuālās revolūcijas pamatā ir sacelšanās pret visām morāles normām, kas vērstas uz cilvēka nekārtīgo tieksmju apvaldīšanu un iegrožošanu. Tik tiešām – pasaulē, kurā aizliegts aizliegt, morālei nav vietas, un par uzvedības normu kļūst neapvaldīti instinkti. Tādi apzīmējumi kā neizvēlīgs dzimumattiecībās, nenormāls, dīvains, šķiet, vairs nav piemēroti sabiedrībā, kuras kultūras līmenis pieļauj, ka vajadzīgs tikai dzinulis kaut ko darīt un vēlēšanās to baudīt.

Brīvs sekss

Hipiju un studentu kustības bija šī dzīvesveida un filozofijas radikālais avangards. Kad 60. gadu eksplozija sāka norimt, arī hipiju kopienas un studentu radikālie grupējumi pamazām izzuda, taču viņu atstātā ietekme bija skārusi visu sabiedrību. Dīvainā mode un nelaulātu pāru kopdzīve, kas agrāk tā satrauca teju ikvienu, mūsdienās vairs tikpat kā netiek apstrīdētas. Tādējādi šī kustība par brīvu seksu panāca vienīgi to, ka tika iznīcināta kauna izjūta, kas aizsargā šķīstību, un sagādāts nopietns kaitējums laulībai un ģimenei. Pašreizējā homoseksuāļu agresija jau tuvojas seksuālas revolūcijas robežai. Homoseksuāļu aktīvisti ir tikai jauni karognesēji, kas sagatavo sabiedrību pieņemt vēl neizvēlīgākas un nenormālākas uzvedības formas un sekot tām. Lai spētu sekmīgi apkarot šo jauno revolūciju, skaidri jāsaskata saistība starp seksuālo un homoseksuālo revolūciju.

Homoseksuāļu kustības pirmsākumi

2002. gada 25. oktobrī laikrakstā The New York Times tika publicēts 1 225 vārdus garš nekrologs ar nosaukumu Harijs Hejs, viens no pirmajiem homoseksuāļu tiesību aizstāvjiem, mirst 90 gadu vecumā. Harijs Hejs bija starp pirmajiem, kas sāka apvienot amerikāņu homoseksuāļus kustībā, kurai raksturīga vienota ideoloģija un mērķi. Viņa 1950. gadā dibinātā Matačīnu biedrība „līdzīgi katalizatoram sekmēja amerikāņu homoseksuāļu tiesību aizstāvju kustības izaugsmi.” Ieskats viņa dzīves gājumā paver iespēju ielūkoties arī homoseksuāļu kustības iekšienē. Stjuarts Timonzs grāmatā Kas vainas Harijam Hejam vēsta par to, kā Harijs Hejs, būdams vēl 14 gadus vecs pusaudzis, tika ievests homoseksuālās pasaules padibeņu sabiedrībā uz klaiņkuģa, kas kursēja gar Kalifornijas piekrasti. Šī brauciena laikā Hejs meklēja homoseksuālas attiecības un arī atrada – ar jūrnieku, kuru sauca par Metu un kas bija 10 gadus par viņu vecāks. Šis jūrnieks viņam atklāja, ka pastāv arī kāda cita, tikai šaurām aprindām zināma, noslēpumaina pasaule ar savām tradīcijām un zīmēm – lai tie, kas šai pasaulei piederīgi, varētu viens otru atpazīt, pateicoties mirdzošam acu pārim, kas raugās viņa virzienā.

Komunisma un sievas apskāvieni

Hejs, kurš bija dzimis katoļu ģimenē un audzināts katoļu garā, pēc gada aizgāja no baznīcas, pameta koledžu un devās uz Holivudu, lai izmēģinātu laimi aktiermākslā. Tur viņš sadraudzējās ar kinorežisoru Džordžu Openheimeru, kurš iepazīstināja Heju ar homoseksuāļu tīklu šajā filmu lielpilsētā. Mākslinieku aprindās bija sākusi aizvien dziļāk iespiesties arī komunistiskā ideoloģija. Brīdis, kad Hejs tika iesaistīts partijas rindās, izrādījās pagrieziena punkts Heja dzīvē. Komunistiskais domāšanas veids atstāja neizdzēšamu iespaidu uz Heja uzskatiem. Viņš saskatīja iespējas, kā marksistisko dialektiku varētu piemērot viņa paša veidotajām homoseksuālisma teorijām. Hejs iestājās partijā ar gandrīz vai reliģiozu dedzību, ko viņš salīdzināja ar „iestāšanos svētajos ordeņos agrākajos gadsimtos”, un drīz vien pēc tam apprecēja Anitu Platkiju, komunistiskās partijas biedri. Tiesa, visu 13 laulības dzīves gadu laikā Hejs turpināja skraidīt pa pilsētu parkiem, meklējot homoseksuālas dēkas.

Teorija homoseksuāļu kustībai

1948. gadā Hejs formulēja principus un teoriju, uz ko balstīsies Matačīnu biedrība. Izmantojot marksistisko dialektiku homoseksuāļu vajadzībām, Heja teorija skaidroja, ka homoseksuāļi esot „kulturāla minoritāte”, ko apspiežot heteroseksuālu vairākums. Tika plānots, ka homoseksuāļu kustību sabiedrība sāks pieņemt tieši šīs koncepcijas dēļ. 1950. gadā Hejam izraisījās mīlas dēka ar gados jauno Rudiju Gernreihu, kas bija kreisi noskaņots politiskais emigrants. Ar Gernreiha palīdzību Hejs vervēja Matačīnu biedrības pirmos locekļus. Septiņi pirmie biedrības locekļi bija vai nu komunistiskās partijas biedri, vai arī kreiso līdzskrējēji. Matačīnu biedrība „neapstrīdami bija mūsdienu homoseksuāļu kustības aizsākums”. Tās „misija un uzdevumi” bija „VIENOT...IZGLĪTOT...VADĪT... visus sabiedrības atstumtos”. Kaut arī Harijs Hejs nebija šīs organizācijas biedrs, viņš ļoti cienīja Ziemeļamerikas vīriešu/zēnu mīlestības asociāciju, kas tika dibināta 1978. gadā Bostonā, un bieži uzstājās ar runām šīs organizācijas rīkotajos pasākumos. Atbalstot homoseksuālas attiecības starp vīriešiem un zēniem, Hejs mēdza atsaukties uz savas dzīves epizodēm. Komentāri lieki.

Rītdiena

28 jūnijs 2007.